"Ekrāna ēra I: Pašportrets"

Stāsts ir par mums – 21. gadsimta civilizācijas pārstāvjiem, kuri visu pamazām cenšas sakārtot digitālās sistēmās un labprāt cīnās tikai informācijas karos. Vēl nesen vienīgi zinātniskās fantastikas žanrā definēto sapņu īstenošana mūsdienu cilvēkus vedina aprast ar līdz šim nepieredzētu komfortu. Galvu reibinošā tehnoloģiju attīstība nemanot, bet straujā tempā izmaina vispirms mūsu paradumus, pēc tam arī uztveri un apziņu. Dzīve noris ekrānos, tīklos un burbuļos, tādēļ nevienam nav grūti pašam konstruēt savu identitāti – vienu vai vairākas – saskaņā ar personiskajām iegribām, profesionālajām vajadzībām un pašrocīgi selekcionētā draugu loka gaumi. Virtuālajā vidē mēdzam iepazīties, draudzēties un izšķirties, tā arī nekad nesatikušies pa īstam.

Izstāde “Ekrāna ēra I: Pašportrets” apkopo 12 mākslinieku pārdomas par to, kā tehnoloģijas mūs iespaido un pārvērš. Tikai pārdesmit gadu laikā dzīve ekrānos ir spēji izmainījusi vairāku gadsimtu gaitā nostabilizētos ļaužu priekšstatus par sevi, par savstarpējām attiecībām, attieksmi pret dzīvo dabu un mašīnu pasauli. Izstādes autorus vieno interese un vēlme iedziļināties šajās sabiedrības izmaiņās. Viņu radošā metode ir pētnieciska un reflektējoša. Kaut arī mākslinieku personības, pieredze un izcelsme būtiski atšķiras, viņi ir satikušies pie viena izziņas avota – savas cilvēciskās būtības meklējumiem, tai nonākot saskarsmē, apmaldoties vai pat neatgriezeniski saplūstot ar citu cilvēku izgudrotām un iedarbinātām tehnokrātiskām sistēmām un konstrukcijām.

Izstādē skarto jautājumu loks ietver vairākus identitātes aspektus – ķermeņa, dzimuma, sociālo, vēsturisko identitāti. Mākslinieki savos darbos no dažādām pusēm piekļūst jautājumam: kā šodienas tehnoloģiskajai telpai piemērojas cilvēka dabai piemītošās emocionālās izpausmes – jūtas, sāpes, līdzcietība? Visai tieši to risina skandināvu mākslinieces. Šarlote Tīsa-Ēvensena pievērsusies bērniem un pusaudžiem, kas vēl tikai veido savu identitāti. Lēna, mierīga, meditatīva kustība, rokas pieskāriens, apskāviens, ūdens liešana uz kaila ķermeņa uzlūkojama kā ābece, kas māca fiziski komunicēt tos, kas jau kopš agras bērnības apguvuši un pieņēmuši saziņu ar digitālo ierīču starpniecību. Ainas, ko dažādu ādas krāsu un dzimumu jaunieši izspēlē baltajā telpā vai uz neitrālā dabas fona, simboliski iemieso ideju par vienlīdzību, cieņu, izlīgumu. Elinas Vainio video pievēršas citai raksturīgai modernās sabiedrības īpatnībai – vientuļa vīrieša apsēstībai ar komforta ierīcēm, kas arvien dziļāku izpleš plaisu starp viņu un ārējo pasauli.

Pavisam atšķirīgi dokumentālās fotogrāfijas žanrā jautājumu risina vācu fotogrāfs Hanness Vīdemanis, kurš dokumentējis Amerikas mazpilsētā mītošas ķermeņa hakeru kopienas darbību. Viņi nelegāli izstrādā un implantē pašu ķermeņos ierīces, tiecoties mākslīgi uzlabot savas cilvēciskās spējas un kļūstot par sava veida kiborgiem. Savukārt britu māksliniece Keita Kūpere pievēršas cilvēka ķermenim virtuālā pasaulē, kas darbojas saskaņā ar kapitālisma ierastajiem ražošanas un iznīcināšanas principiem. Trīs ķermeņi – viens skulpturāli perfekts, otrs ievainots, trešais bojāts – videoinstalācijā liek meklēt patvēruma vietu sevī.

Cilvēku attiecību būtībai ar simboliskās domāšanas palīdzību piekļūt tiecas vācu māksliniece Anna Ceta. Viņas videoklipā maģiskā apļa, ringa, zootropa simbolā apvienota meiteņu boksa cīņa un nervu sistēmas šūnu vizualizācija optisko kabeļu tīklā. Māksliniece vienlaikus abstrahē un kritizē mūsdienu dabaszinātņu progresa ideoloģiju, salīdzina paleontoloģiju un neirozinātni, drīzā nākotnē sagaidot destruktīvas civilizācijas izmaiņas. Savukārt nīderlandiešu autoru Jīkes Shorlas un Franka Kolkmansa video jūtīgi uzrāda digitālās un fiziskās pasaules vizuālās analoģijas, poētiski salīdzinot skārienjūtīgo ekrānu ar cilvēka ādu.

Arī lietuviešu fotogrāfs Pols Peipers nodevies pārdomām, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Viņa skatījums ir optimisma, ironijas un humora pilns, radošai darbībai atrodot nebeidzamu potenciālu plaisā starp cilvēka un mākslīgā intelekta subjekta redzi. Analizējot Microsoft izstrādāto vizuālās atpazīšanas sistēmu, kas Ķīnā, piemēram, atpazīst studentu sejas, viņš konstatē, ka vientuļu suni savannā sistēma mierīgi var sajaukt ar zebru baru.

Gandrīz tiešā nozīmē uz dzīvi viedtālruņa ekrānā, šķiet, pārvācies franču mākslinieks Antuāns Katala, kura darbs kā digitālā leļļu namiņā ataino viņa bērnības situācijas – asprātīgi animētas psiholoģisku traumu cilpas, kurās viņš kā aktieris un režisors vienā personā risina savas saskarsmes problēmas, lai izprastu citu cilvēku domas un jūtas, ņemot vērā divkāršo personisko pieredzi, esot francūzis Ņujorkā un mūsdienu digitālās saziņas paradumiem pakļauts cilvēks.

Ar izaicinoši ironisku pašportretu sēriju no feministiska skatpunkta izstādē pārstāvēta Lielbritānijas māksliniece Džūno Kalipso, kura atraktīvi un vizuāli ievelkoši demonstrē sievišķīgus skaistuma rituālus. Turpretim poliete Aneta Gžešikovska ar tiešu skarbumu parāda, kā sievietes tēlu (attēlu) erotiski saistošās detaļās dekonstruē androcentrisks vīrieša skatiens.

Igauņu mākslinieces Kristinas Ollekas videoinstalācija aizskar visai aktuālo tēmu, kā padarīt jaunu un aizraujošu veco šobrīd, kad jebkas jau pāris stundu laikā var novecot vai vismaz šķist vecs. Viņas darbs apzina antīkās mākslas simulācijas mūsdienu pasaulē – arheoloģiju, restaurāciju ar 3D printeriem, tūrismu ar virtuālajām brillēm, suvenīru kultūru u.c., kā arī izjautā mākslas objektu jēgpilnu eksistenci laikā, kad to radīšanas telpa, vide, konteksts vairs neeksistē.

Latviešu mākslinieces Līgas Spundes “Kiberbomzis” kopējā sarunā iesaistās ar pārdomām par informācijas haosu un mūsdienu cilvēku digitālo datu patēriņa paradumiem. Vairākus gadus autore ir vākusi datus no publiski pieejamu datoru atkritnēm, iegūstot visai interesantu kolekciju, kas patiesi izgaismo sabiedrību no negaidīta skatpunkta.

Izstādē iekļautie foto un videodarbi daudzveidīgi reflektē esošo situāciju un, meklējot stabilitāti tajā, tiecas iesaistīties jaunos domāšanas veidos par evolūciju un sevi.

Teksts: Aiga Dzalbe

Dalībnieki: Anna Ceta (Anna Zett, DE), Aneta Gžešikovska (Aneta Grzeszykowska, PL), Džūno Kalipso (Juno Calypso, UK), Antuāns Katala (Antoine Catala, FR/US), Keita Kūpere (Kate Cooper, UK/NL), Kristina Olleka (Kristina Ollek, EE) & Kerts Vīarts (Kert Viiart, EE), Pols Peipers (Paul Paper, LT), Jīke Shorla (Juuke Schoorl, NL) & Franks Kolkmans (Frank Kolkman, NL), Līga Spunde (LV), Šarlote Tīsa-Ēvensena (Charlote Thiis- Evensen, NO), Elina Vainio (Elina Vainio, FI), Hanness Vīdemanis (Hannes Wiedemann, DE)

Kuratori: Inga Brūvere (LV) sadarbībā ar Aigu Dzalbi (LV), Marīe Šēvoldu (Marie Sjovold, NO)

Organizē: Rīgas Fotogrāfijas biennāle sadarbībā ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienību, “Rīgas mākslas telpu”, Britu padomi Latvijā un Francijas institūtu Latvijā

Attēls: Keita Kūpere. “Mums ir nepieciešama svētnīca”, 2016