IZSTĀŽU DALĪBNIEKI

Rohīrs Ārents (Rogier Arents, 1987) ir grafiskais dizaineris un mākslinieks, kurš dzīvo Roterdamā. Starpdisciplīnu sadarbībā mākslinieks cenšas rast veidu, kā sabiedrībai nodot zināšanas un iepazīstināt to ar jaunākajiem tehnoloģiskajiem atklājumiem.

Kristians Brekte (1981) ir mākslinieks, kura radošo darbību raksturo specifiski izkopta vizuālā valoda ar atsaucēm uz gotikas žanru, blekmetāla subkultūru, ielu mākslu, reliģiju, mākslas vēsturi un popkultūru. Ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā (2009), šobrīd Brekte ir Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas asociētais profesors, Dizaina nodaļas vides mākslas apakšnozares vadītājs un scenogrāfs. Izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Mākslinieka darbu galvenās tēmas ir nāve, reliģija un sekss, kas vanitas žanram līdzīgā vēstījumā un estētiskajā veidolā tiek prezentētas gan ar glezniecības, akvareļtehnikas, fotogrāfijas un instalāciju starpniecību, gan arī provokatīvu saukļu un nesankcionētu akciju formātos. Viņa darbi iekļauti britu izdevniecības Phaidon izdotajā katalogā Younger Than Jesus (2009), kā arī atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Uldis Briedis (1940) ir pazīstams kā ilggadējs laikraksta “Diena” fotogrāfs, padomju gados viņš strādājis par fotoreportieri laikrakstā “Padomju Jaunatne”, Liepājas avīzēs “Komunists” un “Ļeņina Ceļš” un gandrīz piecdesmit aktīva fotogrāfa darba gados neskaitāmas reizes publicējies daudzos preses izdevumos. Fotogrāfs, pildot savus darba pienākumus, vairākkārt ticis aizturēts. Tieši ar Ulda Brieža vārdu saistās fotoreportāžas par nozīmīgākajiem panākumiem Latvijā 20. gs. otrajā pusē. Saņēmis vairākus apbalvojumus, vairākkārt atzīts par Labāko preses fotogrāfu (1984 un 1988), ieguvis Latvijas Žurnālistu savienības prēmiju (1988). 2010. gadā apgāds “Neputns” laidis klajā Laimas Slavas sastādītu māksliniekam veltītu grāmatu “Laika mednieks”. 2011. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Anna Ceta (Anna Zett) ir māksliniece, filmu un radio izrāžu režisore, kura dzimusi Leipcigā un šobrīd dzīvo Berlīnē. Izmantojot attēlus, skaņu, tekstu un performanci, Ceta apskata zināšanu un emociju integrēšanu ar valodas un kustību palīdzību, bieži radošo procesu atstājot atvērtu mijiedarbībai un neplānotiem pavērsieniem. Viņas darbi atsaucas uz zinātnes un mediju vēsturi, postkomunistisko diskursu un mūsdienu konfliktiem ap dzimti, vardarbību, rūpēm, zināšanām. Rotaļīga modernisma, maskulīnisma un imperiālisma simbolu konfrontācija ir motīvs, kas regulāri manāms viņas darbos. Cetas video eksponēti muzejos, galerijās, festivālos, tostarp Serpentine Gallery Extinction Marathon Londonā, Whitney Museum Ņujorkā, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā, Prāgas Nacionālajā galerijā un Sonic Acts Festival Amsterdamā. Kopš viņas pirmo nozīmīgo videodarbu publiskošanas 2014. gadā Ceta bijusi autore un režisore divām eksperimentālām radio drāmām Vācijas Sabiedriskajam radio un bijusi viena no vadītājām iesaistošam deju šovam, kurš apceļoja Eiropas un Āfrikas pilsētas. Viņa studējusi Humbolta Universitātē Berlīnē, Midlseksas Universitātē Londonā un Berlīnes Mākslu universitātē.

Inga Erdmane (1973) savos darbos pievērš uzmanību sabiedrības attiecībām ar indivīdu, dokumentējot reālus notikumus un piedāvājot to interpretāciju instalācijās, video, fotogrāfijās un fotogrāmatās. Mākslinieces interese par sistēmām un struktūrām bieži vien ir fokusēta uz robežām, kur indivīdi iekļūst tā dēvētajās “pelēkajās zonās”. Erdmane ir pabeigusi Hāgas Karaliskās Mākslas akadēmijas fotogrāfijas nodaļu, kā arī studējusi psiholoģiju Rīgā. Viņa veidojusi personālizstādi “Atzīstos, ka kļūdījos saskaitot. Sistēmas kļūda, krimināllieta Nr. 15890013311” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā (2013), kā arī piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, piemēram, izstādē INexactly THIS festivāla Kunstvlaai ietvaros Amsterdamā, The Rencontres d’Arles (2012), Rauma Biennale Balticum 2014 un laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 6 (2014) Rīgā. Pašizdevusi sešas grāmatas un ir vairākas reizes piedalījusies grāmatu mesēs un izstādēs Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Lietuvā, Gvatemalā un citur.

GolfClayderman (Margrieta Griestiņa (1991), Aksels Bruks (1992)) – sabiedrība ar neierobežotu atbildību par mākslu un sportu – savu darbību uzsākusi salīdzinoši nesen un pieteikta 2016. gada sākumā ar modes skati “Neredzamais lauks” galerijā "427". Mākslinieki Margrieta Griestiņa un Aksels Bruks šīs savdabīgās mākslas apvienības radošo darbību turpinājuši ar performancēm, muzikāliem priekšnesumiem, improvizētām televīzijas pārraidēm un starpdisciplināra rakstura pasākumiem gan Latvijā, gan ārzemēs. 2017. gadā GolfClayderman un septiņi citi jaunie latviešu mākslinieki pārstāvēja valsti JCE laikmetīgās mākslas biennālē. Savukārt gada nogalē GolfClayderman aizceļoja uz Igauniju ar Margrietas Griestiņas personālizstādi “Dagija pēdējais selfijs” Tartu Mākslas mājā. Apvienības nākotne ir miglā tīta, bet nešaubīgi perspektīva un valdzinoša. Draudzība, mīlestība un kaisle ir neizsmeļamas vērtības. Aiziet!

Ivars Grāvlejs (1979) ir mākslinieks, kura radošo darbību raksturo trikstera cienīgi huligāniski paņēmieni dadaistiski performatīvā izpildījumā. Grāvleja konceptuālie un nereti sociālkritiskie projekti ar savu klajo ironiju un bezkompromisa attieksmi liek paraudzīties uz ierastām lietām un situācijām no kardināli atšķirīga skatupunkta. Mākslinieka visbiežāk izmantotie mediji ir fotogrāfija un video, tomēr nereti par projekta būtisku formas veidotāju kļūst ziņu un arhīvu materiāli, instalācijas, vides objekti, performances un nesankcionētas akcijas. 2007. gadā ieguvis maģistra grādu Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijā (FAMU) un pašlaik pasniedz fotogrāfiju Brno un studē dokturantūras programmās Prāgā un Bratislavā. Sarīkojis vairāk nekā 40 personālizstādes un piedalījies neskaitāmās grupas izstādēs, tai skaitā “Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija” (2014) Rīgā un Performing for the Camera (2016) Tate Modern, Londonā. 2015. gadā britu izdevniecība MACK izdeva Grāvleja fotogrāmatu “Agrīnie darbi”, kurā apkopotas viņa pusaudža gados uzņemtās fotogrāfijas.

Margrieta Griestiņa (1991) ir gleznotāja, fotogrāfe, scenogrāfe, instalāciju un performanču māksliniece. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozari (2017) un izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Griestiņu interesē robežsituācijas, kur saskaras augstā kultūra un masu kultūra, marginalizētā un smalkā glamūra pasaule, kas viņas darbos ieņem ne-mākslas vai kiča formu. Izmantojot šo dažādu kultūru un estētiku sajaukumu, viņa veido savu personīgo versiju un komentāru par realitāti, kas tiek izstāstīta, izmantojot masu kultūras un popkultūras kamuflāžas. Griestiņa kopā ar mākslinieku Akselu Bruku pārstāv arī radošo apvienību GolfClayderman, duetam kopā veidojot dažādus huligāniski uzjautrinošus pasākumus..

Aneta Gžešikovska (Aneta Grzeszykowska, 1974) absolvējusi Varšavas Tēlotājmākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. 2014. gadā ieguvusi žurnāla Polityka godalgu Polityka’s Passport Award vizuālās mākslas kategorijā. Dzīvo un strādā Varšavā. Galvenokārt strādā ar fotogrāfiju, izmantojot to kā instrumentu, ar kura palīdzību realizēt progresīvus, mākslinieciskus un ontoloģiskus uzdevumus. Mākslinieci interesē fotogrāfijas loma personiskās identitātes radīšanas un dokumentēšanas procesā. Viņas filmu projektos vai leļļu skulptūrās cilvēka figūra iegūst marionetes formu un auru. Viens no galvenajiem Gžešikovskas darbu motīviem ir viņas pašas identitāte, ko māksliniece apspēlē vairākos līmeņos: izdzēšot savu veidolu no ģimenes fotogrāfiju kolekcijas (“Albums”, 2005) vai atdarinot Sindiju Šērmani viņas klasiskajā darbu ciklā “Filmas kadri bez nosaukuma” (2006). Dažos Gžešikovskas projektos, piemēram, ciklā ar iluzoriem neeksistējošu cilvēku portretiem (“Bez nosaukuma”, 2006) izmantotas iespējas, ko piedāvā digitālā attēlu apstrāde, savukārt citos fotogrāfija un filma izmantota klasiskā veidā, uzsverot mākslinieces izpausmju performatīvo dimensiju. Motīvi, pie kā viņa regulāri atgriežas savos darbos, ir kaut kā iztrūkums, neredzamība, pazušana, kā arī ķermeņa un domu konfrontācija ar neeksistenci.

Laila Halilova (1976) šobrīd dzīvo Lielbritānijā. Ar melnbalto analogo fotogrāfiju nodarbojos kopš 1996. gada, kad uzsāka foto studijas Tehniskās Jaunrades namā Annas 2. Kopš 2008. gada strādā pie fotoprojekta Fleeting Moments. Tas ir dokumentāls, personisks darbs par māksliniecei apkārt esošo vidi un cilvēkiem tajā. 2006. gadā Halilovas darbu grāmata 36 EXP saņēma Latvijas fotogrāfijas Gada balvu kā labākā fotogrāmata. 2017. gadā ieguvusi bakalaura grādu fotogrāfijā – Sir John Cass Faculty of Art, Architecture and Design Londonā.

Reinis Hofmanis (1985) ir mākslinieks, kura galvenais darbības medijs ir fotogrāfija. Studējis fotogrāfiju Lietišķo Zinātņu un Mākslas universitātē Hannoverē, Vācijā (2007) un ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2012). Izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Mākslinieka darbus raksturo sociālantropoloģisks skatījums, kas izpaužas interesē tipoloģizēt dažādas sabiedrības grupas, to uzvedības modeļus un radīto vai ietekmēto vidi. Uzņemtās fotogrāfijas rezultātā tiek apkopotas un kolekcionētas, projektiem transformējoties ilgtermiņa sērijās. Hofmanis ir ieguvis galveno balvu Archifoto 2012 un 2013. gadā saņēmis 2. vietu Sony World Photography Awards Arhitektūras kategorijā. Viņa darbi ir publicēti tādos izdevumos kā New York Times, Financial Times, Spiegel, Esquire, Bloomberg, Le Monde, The Globe and Mail un The British Journal of Photography.

Natalija Ivanjesa Lario (Natalia Ibáñez Lario, 1980) paralēli dzīvo un strādā Mehiko, Barselonā un Madridē. Ivanjesa Lario ir pašpasludināta "internetā slavena" māksliniece, kura savus darbus piepilda ar pašradītu tīkla personību, sapludinot tiešsaistes performances (mūzikas klipu, snapchat publikāciju, GIF un citos formātos) ar šī tīklā projicētā narcisisma kā objekta kritiku. Viņas darbi simbolizē spiedienu, ko sievietes izjūt no sabiedrības, liekot pārveidot savu ķermeni atbilstoši nereālistiskiem Rietumu skaistuma standartiem. Ivanjesa Lario absolvējusi Architecture from the Universidad Internacional de Cataluña UIC (Barselonā) un studējusi Architectural Association School of Architecture (Londonā), Centrālajā Sentmārtina Mākslas koledžā (Londonā), un Slade School of Art (Londonā), kā arī strādājusi Rem Koolhaas/OMA (Ņujorkā). Viņas izstādes notikušas Eiropā, Latīņamerikā un ASV tādās galerijās un muzejos kā La Casa Encendida (Madridē), Ziemeļu Maiami Laikmetīgās mākslas muzejā MOCA (Maiamī), Centro Cultural de España CCEMx (Mehiko), Alain Gutharc Gallerie-Nouvelles Vagues-Palais de Tokyo (Parīzē) un daudzās citās.

Irena Kalicka (Irena Kalicka, 1986) studējusi fotogrāfiju Polijas Nacionālajā filmu, televīzijas un teātra skolā. Viņas interešu centrā ir momentuzņēmumi un inscenēta fotogrāfija, kā arī kameru performances. Viņas darbi regulāri eksponēti Polijā un ārpus tās: Vroclavas Laikmetīgās mākslas muzejā (2018, 2015, 2012), Gdaņskas Pilsētas galerijā (2018), Arsenal Gallery, Poznaņā (2018), CCA Ujazdowski Castle Varšavā (2017, 2013), Bunkier Sztuki, Krakovā (2013), MOCAK, Krakovā (2016), Profile Foundation Varšavā (2016, 2014, 2013), Galerii City Surfer Office, Prāgā (2015), Západná terasa Bratislavského hradu, Bratislavā (2011). Irena Kalicka dzīvo un strādā Krakovā, Polijā..

Džūno Kalipso (Juno Calypso, 1989) ir Londonā dzimusi māksliniece, kura strādā ar fotogrāfiju, kustīgo attēlu un instalāciju. 2012. gadā Džūno pabeidza Londonas Komunikāciju koledžu. Studiju laikā viņa sāka veidot pašportretu sēriju, maskējoties kā izdomāta persona, vārdā Džoisa, un paslepus fotografējoties savas vecmāmiņas mājā vai internetā izīrētās guļamistabās. Projekti Joyce un The Honeymoon ieguvuši vairākus apbalvojumus, tostarp The British Journal of Photography International Award un Foam Museums 2016 Talent Award. Džūno darbi tikuši izstādīti Ņujorkā, Dienvidkorejā, Meksikā, Kanādā un Ķīnā. Tie iekļauti tādās publikācijās kā Vogue Italia, TIME, The Guardian, Paper, i-D, Dazed & Confused, The Sunday Times, The Independent un VICE.

Rūta Kalmuka (1974) ar fotogrāfiju nodarbojas kopš 1992. gada, kad sāka apmeklēt Andreja Granta fotostudiju. Kopš 1999. gada strādā presē, 1999. gadā piedalījusies seminārā Māstrihtā Photojournalism in the Electronic Age: Techiques and Issues, 2001.−2002. gadā − World Press Photo organizētajā seminārā Baltijas valstīm. Kopš 2006. gada strādā par fotogrāfi fotoaģentūrā “F64” un kopš 2016. gada šajā aģentūrā pilda arī fotoredaktores pienākumus. Paralēli darbam mediju vidē strādā ar melnbalto dokumentālo fotogrāfiju, iemūžinot savus bērnus, tuvākos radus un draugus. Par šo tēmu ir bijušas izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs − Lietuvā, Krievijā, Francijā u.c. 2006. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā notika personālizstāde “Tā tas bija”. Sērija “Ildze” atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijā.

Antuāns Katala (Antoine Catala, 1975) studējis matemātiku un mākslu, šobrīd dzīvo Ņujorkā. Katala interesējas par cilvēku saziņas veidiem un to, kā jaunās komunikācijas tehnoloģijas ietekmē valodu. Viņa izstādē I See Catastrophes Ahead (2012) galerijā 47 Canal, Ņurjorkā, darbi atveidoja izstādes nosaukumu. Piemēram, tajā bija kaķa (cat) hologramskulptūra, objekts, kurā attēlota pēcpuse (ass) un komplicēts pneimatisks aparāts kā trofejas (trophies), kopā veidojot angļu vārdu cat-ass- trophies. Viņa instalāciju Image Families (2013) Jauno mākslinieku galerijā (UKS), Oslo, veidojadroni, kuri lidinājās ap izstādes norises vietu ar piestiprinātiem vārdiem. New Museum triennālē (Ņujorka, 2015) viņa instalācija Distant Feel pārveidoja Ņujorkas reklāmas aģentūras Catala radītu logo, izmantojot koraļļus un tādējādi nedzīvo zīmi pārvēršot par bioloģisku vienību. Katala izstādījis darbus Whitney Museum Ņujorkā, New Museum Ņujorkā, Sculpture Center Ņujorkā, Kārnegī mākslas muzejā Pitsburgā, Kunsthalle Wien Austrijā, MACLyon Lionā, Dalasas mākslas muzejā Teksasā, Fridericianum Kaselē, MoMA PS 1 Ņujorkā, Palais de Tokyo Parīzē, Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā un citur.

Alina Kleitmana (Alina Kleytman, 1991) šobrīd dzīvo un strādā Kijevā. Savos darbos viņa pēta seksuālās emancipācijas, varmācības un modernās sabiedrības norieta motīvus. 2012. gadā ieguvusi bakalaura grādu Harkovas Valsts Dizaina un mākslas akadēmijā, specializējoties monumentālajā tēlniecībā, pēc tam studējusi Rodčenko Maskavas Fotogrāfijas un multimediju skolā K. Preobraženska vadītajā videomākslas un instalācijas studijā, kā arī Sergeja Bratkova vadītajā fotogrāfijas, tēlniecības un video studijā. Plašāk pazīstama Kleitmana kļuva 2010. gadā, piedaloties un uzvarot Jaunatnes festivālā NON STOP Media-V ar darbu “Meitenes ieplānojušas ko nelāgu”; tajā pašā gadā viņa atvēra savu privātgaleriju “Pie Rozas”. 2015. gadā māksliniece ieguva PinchukArtCentre īpašo jaunā mākslinieka balvu. 2017. gadā ar videodarbiem un skulptūrām piedalījusies izstādēs Maskavas Laikmetīgās mākslas centrā, Sanktpēterburgā, Kijevā un Parīzē..

Čehu mākslinieka Martina Kohouta (Martin Kohout, 1984) interese par mākslu sakņojas kinematogrāfijā. Viņš ir bijis aktīvs Berlīnes un starptautiskās mākslas ainas dalībnieks kopš 2010. gada. Viņa darbības lauks aptver filmas, tēlniecību, attēlus, pasākumus un publikācijas. Papildus viņš veido mūziku zem pseidonīma TOLE un vada nelielu izdevniecību TLTRPreß.

Franks Kolkmans (Frank Kolkman, 1989) ir Nīderlandē dzimis dizainers, mākslinieks un pētnieks, kurš ieguvis bakalaura grādu produktu dizainā (ArtEZ Institute of the Arts Arnhem, 2011) un maģistra grādu interaktīvajā dizainā (Royal College of Art London, 2015). Viņš interesējas par esošo un tuvākās nākotnes tehnoloģiju sociālekonomisko, ētisko un estētisko aspektu šķetināšanu. Viņa darbos izmantoti dažādi mediji, sākot ar interaktīvām instalācijām un eksperimentālām ierīcēm un beidzot ar video un fotogrāfiju. Regulāri sadarbojas ar mākslinieci Jīki Shorlu.

Zofija Kraveca (Zofia Krawiec, 1986) ir poļu izcelsmes autore, kuratore un māksliniece. Savā grāmatā Miłosny Performans (“Mīlestības performance”) viņa analizē mākslas darbus, kas radīti smagu, romantiskas mīlestības izraisītu emociju iespaidā. Viņa ir poļu selfiju feminisma iniciatore un viena no vadošajām pārstāvēm – tā ietvaros sociālie mediji tiek izmantoti jaunu sieviešu emancipācijai. Savā Instagram kontā viņa šobrīd veido feministisku projektu ar nosaukumu Nuerotic Girl: instagram.com/zofia.krawiec

Keita Kūpere (Kate Cooper, 1984) dzīvo un strādā Londonā un Amsterdamā. Viņa ir Londonā darbojošās mākslinieku vadītās organizācijas Auto Italia vadītāja un līdzdibinātāja, un nesen bijusi rezidente Rijksakademie Amsterdamā. Kūpere saņēmusi BEN Prize for Emerging Talent, B3 Biennial of the Moving Images Frankfurtē (2015) un Schering Stiftung Art Award. Viņa piedalījusies tādās grupu izstādēs kā Art in the Age of the Internet, 1989 to today, ICA Bostonā; Kills 99.9% of bacteria, CCA Derry Londonderijā (abas 2018); Suspended Animation, Les Abattoirs Tulūzā; Commercial Break, The Public Art Fund, The Noise of Being, Sonic Arts Amsterdamā; Hard to Explain, Future gallery Berlīnē (visas 2017); Insomnia, Bonniers Konsthall Stokholmā; Spending Quality Time With My Quantified Self, TENT Roterdamā; The Elegance of an Empty Room, Kunstverein Hamburg, Public, Private, Secret Starptautiskajā Fotogrāfijas centrā Ņujorkā; Glamour, CAG Konektikutā; Secret Surface, KW Institute for Contemporary Art Berlīnē; The Long Progress Bar, Lighthouse Braitonā (visas 2016).

Kristīne Madjare (1987) studējusi fotogrāfiju Tartu Mākslas koledžā Igaunijā un Hannoveres Lietišķo zinātņu un mākslas augstskolā Vācijā. Piedalījusies vairākās Starptautiskās Fotogrāfijas vasaras skolas (ISSP) meistardarbnīcās Latvijā.

Anda Magone (bij. Bankovska; 1971) piedalījusies grupu izstādēs Berlīnē, Londonā, Prāgā, Tartu u.c. Latvijas Mākslinieku savienības biedre, darbi atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijā. Izstāde “Dārzs“ 2008. gadā saņēma “Dienas“ gada balvu kultūrā, kā arī nomināciju Purvīša balvai. “Par savu izteiksmes veidu uzskatu melnbalto dokumentālo fotogrāfiju. Sev tuvās tēmas atrodu sadzīvē – tā ir ģimene, draugi, daba, ikdienišķi uzstādījumi. Nozīmīgākās darbu sērijas: “Es domāju par sevi“ (2005) – intīma dienasgrāmata, mani un meitas portreti sadzīviskās situācijās. “Dārzs“ (2008) ir stāsts par zaudētās paradīzes meklējumiem. “Es esmu/es neesmu“ (2013) – fotogrāfiska izpēte par mainīgo pusaudžu identitāti. Melnbalto fotogrāfiju sērija “Septiņas vasaras” (2016) ir ikdienas mirkļu fiksācija, sekojot līdzi manu meitu gaitām. Jau vairāk nekā desmit gadus strādāju pie dubultportretu projekta “Dvīnes“ – pētījuma par izmaiņām mūsos, ko paveic laiks un pati dzīve.”

Kristina Olleka (Kristina Ollek, 1989) dzīvo Tallinā. Viņa strādā ar fotogrāfiju, video un instalācijām un pēta attiecības starp telpu, objektu un attēlu, ietverot arī jautājumus par oriģinālu un kopiju. Viņas darbi analizē laikmetīgo vizuālo kultūru, kā arī starpniecības problemātiku reprezentācijā un to, kā tā iespaido uztveri. Ollekas pētījumos pastiprināta uzmanība tiek pievērsta izstāžu rīkošanas formātam un dokumentēšanas fenomenam, aplūkojot tā izmaiņas digitālajā laikmetā. Kristīna Olleka ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Igaunijas Mākslas akadēmijā (tēlotājmākslā un fotogrāfijā) un papildinājusi izglītību Pīta Zvarta institūtā Roterdamā (2016) un Vaisenzē Mākslas universitātē Berlīnē (2012). Viņai divreiz piešķirta Igaunijas Mākslas akadēmijas Jaunā mākslinieka balva (2013. un 2016. gadā). Līdzdibinājusi mākslinieku vadīto telpu Rundum un kopš 2013. gada ir viena no tās dalībniekiem.

Pols Peipers (Paul Paper) ir mākslinieks un kurators, kurš darbojas ar fotogrāfiju (pēc fotogrāfijas). Viņš ir redaktors grāmatai Too Good to be Photographed (Lugemik, 2017), kura caur 47 mākslinieku darbiem apskata samezgloto saikni starp fotogrāfiju un izgāšanos. Viņš bijis pirmās Snapchat notikušās mākslas izstādes This is It/No līdzkurators. Pola publikācijas atrodas dažādās kolekcijās, tostarp MoMA un Met Museum bibliotēkās, Dānijas Dizaina muzejā, Clark Art Institute, Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā.

Mateušs Sarello (Mateusz Sarello, 1978) bijis Cite des Arts rezidents Parīzē, City of Paris Grant ietvaros (2015). Grāmatas Swell autors, kura izvēlēta kā fināliste konkursā Pictures of the Year International (2014), kā arī ieguvusi atzinību Best Photography Book from Central and Eastern Europe 2013−2014 Eiropas Fotomēneša ietvaros Bratislavā. Saņēmis balvas un atzinības daudzos konkursos: Prix Photo La Quatrieme Image (2014), Center Santa Fe Awards (2014), Lucie Foundation Scholarship (2014), Celeste Prize (2014), FotoVisura Grant (2014), Photolucida Critical Mass (2014), Lens Culture Exposure Awards (2014), Nera di Verzasca Award (2015), Grand Prix Fotofestiwal (2015), PDN Photo Annual (2011). Viņa darbi tikuši izstādīti Gowen Contemporary Gallery (Ženēva, 2017), GAF Gallery (Hannovere, 2015), Third Floor Gallery (Kārdifa, 2014), Center for Contemporary Arts (Santafē, 2014) un citur.

Jīke Shorla (Juuke Schoorl, 1989) 2014. gadā absolvējusi Karalisko Mākslas koledžu Hāgā (Nīderlandē). Ar fotogrāfijas palīdzību Shorla mēģina ikdienišķas un pašsaprotamas lietas pārvērst vizuāli svaigās un aizraujošās parādībās. Mākslinieces darbu pamatā lielākoties ir praktisku eksperimentu process, viņa mēdz pārbaudīt subjektu fiziskās spējas un cenšas pārsteigt skatītājus, neizmantojot bez digitālo manipulāciju pielietošanas.

Līga Spunde (1990) ir vizuālā māksliniece, kas dzīvo un strādā Rīgā, Latvijā. 2016. Gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Līdztekus studijām piedalījusies dažādos projektos un izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņu visvairāk ietekmē un iedvesmo absurdais un pārdabiskais, kas sastopams ikdienā – notikumos, attiecībās un novērojumos. Viņas darbi nereti ir galēji subjektīvs kāda stāsta pārstāstījums, kas vedina skatītāju apšaubīt objektīvo un subjektīvo patiesību. Spunde izmanto arī tādus medijus kā fotogrāfija un video, taču instalācija viņas darbos ir fundamentāls elements, kas organizē visus stāsta elementus.

Tāvi Suisalu (Taavi Suisalu, 1982) ir igauņu mākslinieks, kas strādā tehnoloģiju, skaņas un performances jomās, aktivizējot perifēras telpas iztēles radītām tikšanās iespējām. Viņa radošo darbību stimulē mūsdienu sabiedrības attiecības ar tehnoloģijām un to lietošanu. Viņš studējis socioloģiju un datorzinātnes Tartu Universitātē, 2010. gadā absolvējis Tartu Mākslas koledžas Mediju dizaina nodaļu un 2014. gadā ieguvis maģistra grādu Igaunijas Mākslas akadēmijas Jauno mediju nodaļā.

Floriss Šēnfelds (Floris Schönfeld, 1982) ir ASV dzimis mākslinieks, kurš pašlaik dzīvo un strādā Amsterdamā, savas idejas pārsvarā realizējot instalāciju, perfomanču un video formātā, bieži šos medijus organiski sapludinot. Pēdējos gados viņa darbu uzmanības centrā ir attiecības starp fikciju un ticību. Mākslinieks ir sadarbojies ar dažādām entuziastu grupām, kas piekopj tādas spirituālisma prakses kā vudū un šamanisms, runā klingonu valodā (humanoīdu civilizācija ASV producētajā filmā “Zvaigžņu ceļš”), piedalās brīvdabas lomu spēlēs (LARP) vai, izmantojot dažādas tehnoloģijas un eksperimentus mēģina komunicēt ar dabu. Izmantojot daudzpusīgus pētniecības projektus un instalācijas, mākslinieks pastāvīgi meklē robežu starp paša definētu kontekstu un kontekstu, kas savukārt definē viņu. Šēnfelda nesenākie darbi iekļauti grupu izstādēs un seansos Amsterdamas Filmu biennālē, festivālā Rencontre Internationales Parīzē, Šanhajas biennālē un Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā.

Mariē Šēvolda (Marie Sjøvold, 1982) dzimusi Norvēģijā, strādā ar fotogrāfiju, video un fotogrāmatām. Savos fotodarbos viņa strādā ar universāliem stāstiem, kuros bieži izmanto savas personīgās un ģimenes dzīves pieredzes, vienlaikus apspēlējot robežu starp realitāti un fikciju. Viņai raksturīga personīga un rotaļīga pieeja eksistenciāli nopietnām tēmām. Viņas grāmatas un izstādes ietver gan inscenētas fotogrāfijas, gan fotogrāfiskus dokumentus. Šēvolda apzināti pārkāpj fotogrāfijas žanru robežas, pārbaudot fotogrāfijas kā patiesības un mūsu realitātes uztveres liecinieces spēku. Šēvolda publicējusi divas fotogrāmatas izdevniecībā Journal Forlag un četras pašizdotas fotogrāmatas. Viņas darbi izstādīti daudzās izstāžu zālēs visā pasaulē: Deichtorhallen Hamburgā, Calouste Gulbenkian Parīzē, Fotografisk Center Kopenhāgenā un Nobela Miera centrā Oslo un citās. 2012. gadā viņa saņēma Eiropas Fotoizstāžu balvu. Šēvoldas darbi atrodas Fritt Ord (Norvēģija), Norvēģijas Ārlietu ministrijas un Norvēģijas Izglītības ministrijas kolekcijās.

Diāna Tamane (1986) dzimusi Rīgā. Absolvējusi bakalaura studijas Tartu Mākslas koledžā un maģistra studijas Sv. Lūkasa Mākslas un dizaina koledžā Briselē. 2015.−2016. gadā mācījusies Ģentes Augstākajā mākslu institūtā (HISK) Beļģijā. Tamanes darbu pamatformāts ir fotogrāfija, video un teksts, ietverot autobiogrāfiskus elementus – atmiņu, ikdienas paradumus un personiskus notikumus. Nereti galvenie personāži mākslinieces darbos ir viņas ģimenes locekļi. Patlaban Tamane dzīvo un strādā gan Tartu (Igaunijā), gan Ģentē (Beļģijā).

Marguss Tamms (Margus Tamm, 1977) dzīvo un strādā Tallinā; viņš ir mākslinieks, dizaineris un kultūras kritiķis. Studējis grafisko mākslu, kā arī starpnozaru mākslu Igaunijas Mākslas akadēmijā un šobrīd ir doktora grāda kandidāts Mākslas zinātnes un vizuālās kultūras institūtā. Viņa pētījumu loks saistīts ar taktisko mediju metodēm un kolektīvā autora funkciju.

Šarlote Tīsa-Ēvensena (Charlote Thiis-Evensen, 1968) ieguvusi maģistra grādu literatūrzinātnē Oslo Universitātē, kā arī studējusi mākslu Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā. Savā radošajā darbībā viņa pievēršas dokumentālismam videomākslā, fotogrāfijā un instalācijās. Vairākos darbos aplūko to, kā noklusētās varas struktūras būtiski ierobežo indivīda rīcības brīvību. Līdztekus mākslinieciskajai darbībai Tīsa-Ēvensena piecpadsmit gadus darbojas arī žurnālistikā Norvēģijas Raidsabiedrību korporācijā, veidojot gan dokumentālās filmas, gan žurnālistikas programmas.

Īvs Ullenss (Yves Ullens, 1960) ir Briselē, Beļģijā dzīvojošs mākslinieks. Viņa mākslinieciskais talants atklājās diezgan vēlu, pateicoties negaidītai fotogrāfijai, ko viņš uzņēma Turcijā. Netīšs izplūdinājums modināja viņa iedzimto abstrakcijas un gaismas saspēles izjūtu. Tas bija veiksmīgas priekšmeta izvēles, apgaismojuma, precīza kadrējuma un kustīgas kameras kontrolētās attēla tveršanas rezultāts. Šī fotogrāfija Īva Ullensa daiļradē iezīmē viņa meklējumu sākumposmu. Pamazām viņš izstrādāja savu fotografēšanas tehniku, kas paredz kameras brīvu kustību, gandrīz deju, kad mākslinieks ļaujas savām emocijām un iztēlei. Īva Ullensa ceļojumi un ikdienas dzīve ir iedvesmas avots fotogrāfiju tēmām. Tas kļūst par negaidītu glezniecības kompozīciju, kas pulsē, ir koša un krāsaina, reizēm līdzinās glezniecībai, bet otas vietā ir kameras objektīvs, kurš saglabā estētisko un juteklisko pieeju darbiem. Katrai fotogrāfijas kompozīcijai piemīt vizuālais jutekliskums, kas saistīts ar prasmi notvert gaismas un krāsas dzīvības enerģiju, pārspējot tradicionālās fotogrāfijas noteikumus un principus.

Elina Vainio (Elina Vainio, 1981) savā radošajā darbībā lielākoties pēta to, kā vēsturiski attīstījušies attēli, idejas, jēdzieni un citi faktori, kas iespaidojuši mūsdienu kultūru. Viņas darbos tiek kombinēti dažādi mediji, to skaitā instalācijas, fotogrāfija, video, skaņa un dzeja. Vainio ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Helsinku Dizaina un mākslas akadēmijā, kā arī bakalaura grādu tēlotājmākslā Čelsijas Mākslas dizaina koledžā Londonā. Viņas darbi izstādīti gan Somijā, gan ārvalstīs. Nesenākās izstādes – Helsinku Mākslas muzejā HAM (2018), galerijā Titanik Turku (2017) un Samuelis Baumgarte galerijā (2017). 2018. gadā no jūnija līdz augustam Vainio saņems Sidnejas Mākslas telpas rezidences stipendiju.

Hanness Vīdemans (Hannes Widemann, 1991) ir Berlīnē strādājošs fotogrāfs un Ostkreuz School of Photography absolvents. Paralēli publikācijām daudzos žurnālos un divām pašizdotām grāmatām mākslinieks ir arī regulārs izstāžu dalībnieks. Starp nesenākajām ir New CitizensS, Zagrebas Laikmetīgās mākslas muzejā, 2017; Nucleus, Starptautiskajā fotogrāfijas festivālā Noorderlicht Groningenā, 2017; 2016 New Photography II, Alan Stambulā, 2017; Human Upgrade, Galerie der Schader-Stiftung / Hessisches Landesmuseum Darmštatē, 2016.

Marta Zgerska (Marta Zgierska, 1987) dzimusi Polijā, ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā (The Leon Schiller National Film, Television and Theatre School), maģistra grādu teātra zinātnē un maģistra grādu žurnālistikā (Marie Curie-Sklodowska University). Savos darbos viņa interesējas par traumu tematiku, robežpieredzēm un darbu ar ķermeni. Šīm tēmām viņa piešķir personiskas nokrāsas, bieži vien sevi pozicionējot performances objekta lomā. 2015. gadā viņa tika nosaukta par vienu no Lens Culture Top 50 jaunajiem talantiem. 2016. gadā viņa ieguva prestižo fotogrāfijas balvu Prix HSBC pour la Photographie, kā arī Daylight Photo Awards, Reminders Photography Stronghold Grant, FotoLeggendo Giovanni Tabo Prize un Kolga Tbilisi Photo Award. Tajā pašā gadā viņa tika nominēta ING Unseen Talent Award. Viņas projekts Post publicēts grāmatā, kura izdota izdevniecībā Actes Sud 2016. gadā. Tā saņēma PDN Photo gada balvu (2017). Zgerskas darbi izstādīti Somijas Fotogrāfijas muzejā (Helsinki, 2017), Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness muzejā (Ženēva, 2017), Museum Dr. Guislain (Ģente, 2017) un daudzos citos.