Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas
fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Fotogrāfija biennāles
nosaukumā tiek izmantota kā apvienojošs jēdziens ļoti dažādām attēla veidošanas
mākslinieciskajām praksēm, kas 21. gadsimtā turpina transformēt laikmetīgās mākslas
valodu.
Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem
procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle tiecas fiksēt un mākslas
festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums
nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto
vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu,
laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni. Kā digitālo tehnoloģiju rezultātā ir mainījusies
izpratne par fotogrāfiju un attēlu un kā tā sevi piesaka mākslas darba ietvaros? Biennāles
veidotājiem šie ir būtiski jautājumi, ko analizēt un reprezentēt, piedāvājot Latvijas skatītājiem
aktuālākos starptautiskās mākslas piemērus izstāžu ekspozīcijās, kā arī iepazīstinot ar
nozīmīgu mākslas teorētiķu idejām simpoziju, diskusiju un publikāciju veidā izstāžu un
performanču formātos.
Pirmā Rīgas Fotogrāfijas biennāle norisinājās 2016. gadā. Savukārt 2017. gadā tika īstenota
Starpgada programma, kas fokusējās uz jaunajiem māksliniekiem.
No 2018. gada aprīļa sākas otrā Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kas norisināsies Latvijas valsts
simtgades programmas ietvaros visa gada garumā. Biennāles programma tiks īstenota divās
pamatdaļās – izstādēs vairākās Rīgas izstāžu zālēs un ārtelpā: Liepājā, Cēsīs, Daugavpilī,
Tartu (Igaunijā), Maskavā (Krievijā), kā arī izglītības programmā, kas piedāvās diskusijas,
mākslinieku prezentācijas, starpdisciplināro simpoziju un citas aktivitātes.
Biennāles 2018. gada identitāte−I Like Your Face*
Postinterneta laikmetā, kad kļūt par vienradzi, kardinālu, gardēdi, mītisku būtni
vai Instagram hipsteri ir pāris klikšķu jautājums, svarīga kļūst sevis apzināšanās un nemitīga
pārformulēšana − kas mēs esam dažādos kontekstos, kā mūs redz citi un kas vēlamies būt.
Skatīšanās performance un attēls ir kļuvis par pašreprezentācijas un komunikācijas
neatņemamu sastāvdaļu. Sociālajos tīklos mēs bieži atzīmējam, ka mums kaut kas “patīk”
(like) − taču ko tas nozīmē? Ko mēs patiesībā redzam un ko iztēlojamies? Un kas īsti mums
“patīk”? Līdztekus fiziskajai realitātei, kurā ik dienas sastopamies ar daudzām “sejām”, arī
digitālajā realitātē mūsu pieredzi veido neskaitāmas sejas, kuras ienāk mūsu apziņas laukā.
Līdz ar to sejas metafora kļūst par būtisku identitātes veidošanas sastāvdaļu. Gan seja kā
maska/loma, ko mēs ikdienā uzņemamies, lai komunicētu sevi pasaulei, gan seja kā
realitāte/attēls, ko mēs ieraugām, skatoties uz otru, kas, franču filozofa Emanuela Levina
vārdiem runājot, ir trausluma un ievainojamības pilna, līdz ar to tā iemieso sevī patiesas
sastapšanās iespējamību ar otru, citādo. Taču vai ir iespējama sastapšanās ar citādo,
nekategorizējot un netematizējot − kā tīra patikšana? Festivāls pēta šo attiecību problemātiku,
izjautājot, kā mūsdienu tehnoloģiju kontekstā eksistē tādas cilvēciskas izpausmes kā jūtas,
sāpes un līdzcietība un kā iedomāta piederība kādai fantastiskai realitātei sadzīvo ar
sociālajām identitātēm.
* “Man patīk tava seja” (tulk. no angļu valodas)