“Pievienotā atmiņa”

Un kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas? Vai esat novērojuši, kā atmiņas būvē identitāti? Ko personības uztverē vēsturiski maina fakts, ka pirms fotogrāfijas ēras ļaudis nekādi nevarēja uzzināt, kā viņi izskatījās bērnībā? Vai varat nošķirt savas pagātnes fotogrāfiskās liecības no toreiz īstenībā izjustā? Vai nav fascinējoši, ka melnbalti fotoattēli spēj uzjundīt atmiņas tā, ka iztēlē atdzīvojas senā smarža, skaņa, kolorīts un dvēseles noskaņojums?

It kā jau pašsaprotamajām, tomēr visai sarežģītajām fotogrāfijas un atmiņas attiecībām kopīgā izstādē ir pievērsušās fotogrāfes, domubiedrenes, kādreiz Andreja Granta studijas audzēknes Anda Magone, Laila Halilova un Rūta Kalmuka. Viņu skatījums ir sievišķīgs tradicionālā izpratnē – specifiskais mātes skatiens, kas arī caur kameras pastarpinājumu nezaudē ne gramu sev raksturīgā maiguma, rūpju, gādības un beznosacījuma mīlestības. Katra no māksliniecēm izstādē piedalās ar autobiogrāfisku, vairāku gadu laikā uzņemtu melnbaltu analogo fotogrāfiju sēriju, kuras galvenie varoņi ir viņas bērni. Mātes šķietami vienkārši vēro, dokumentē savu bērnu gaitas un vidi, apvienojot šo procesu ar pašu radošajām interesēm un ambīcijām, līdz pilnīgi dabiskajā savienojumā mamma- māksliniece izšķiļas jautājums par identitāti – vēlēšanās izprast sevi, atgūt sevi, neaizmirst sevi, kam nenogurstoši pa pēdām zogas apziņa par personisko atmiņu nozīmību un zināmu pārmantojamību.

Pagātnes pieredze ietekmē tagadni, atmiņu “ieraksti” izmaina reakciju uz pašlaik notiekošo. Neapzināti un nemanot no atmiņu glabātuvēm mēdz uzpeldēt implicītā jeb pievienotā atmiņa, kurā emociju un ķermeņa sajūtu “ieraksti” turpina krāties kopš peldēšanās augļūdeņos mātes klēpī līdz pat cilvēka mūža galam.¹ Izstādes autores fiksē, materializē, vizualizē šīs implicītās sajūtu atmiņas formātā, kura iespējas pārvalda vislabāk – melnbaltā dokumentālajā fotogrāfijā.

Rūtas Kalmukas “Tēlojumi” un Andas Magones “Septiņas vasaras” liecina, ka bērnu dzīve vasarās Latvijas laukos un dārzos noris mierīgi, bezrūpīgi un laimīgi. Savukārt, Lailas Halilovas “Acumirkļi” (Fleeting moments) ikdienišķos mirkļos fiksē viņas ģimenes dzīves ritumu starp divām zemēm kopš pārcelšanās uz Lielbritāniju 2007. gadā.

Fotogrāfijas ir saules gaismas pielietas, un cilvēku tiešas vai netiešas klātbūtnes mizanscēnas ietver skaidri jaušamas emocijas un noskaņas, ko autores ir gribējušas saglabāt. Šo atmiņu “ierakstu” pateicīgākais materiāls ir izrādījies tiklab vējš, kā tveice koku lapotnēs un zālē, gaismas blīvums, ēnas un atspīdumi pagalmu vai interjeru fragmentos, priekšmetu faktūras, kadrējuma kompozīciju ritmi, kā arī kadrā pamestās rotaļlietas, kas iemieso piederību, personiskas attiecības, spēli un emocijas. Vissmalkākais un neprognozējamākais “atmiņu ierakstu materiāls”, protams, ir bērni, kuri savu mammu uzņemtās fotogrāfijās nemēdz īpaši pozēt, vēl jo vairāk, ja viņi guļ vai ir aizspēlējušies ar draugiem, vai kaut ko pārdzīvo, vai vienkārši dzīvo, vai ir iegājuši sevī.

Šajā situācijā nejauši iekūlies skatītājs ir aicināts vērot svešās un atmodināt savas atmiņas, respektējot intīmo.

Teksts Aiga Dzalbe

¹ Par implicīto jeb pievienoto atmiņu un tās pretstatu – eksplicīto jeb tiešo atmiņu saistoši var lasīt Daniela Sīgela grāmatā “Apzinātība” (Daniel J. Siegel, Mindsight), ko Imanta Vilka tulkojumā 2016. gadā izdevis apgāds “Jumava”.

Dalībnieki: Laila Halilova (LV), Rūta Kalmuka (LV), Anda Magone (LV)

Kuratori: Inga Brūvere (LV), Andrejs Grants (LV)

Organizē: Rīgas Fotogrāfijas biennāle sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju

Attēls: Rūta Kalmuka. No sērijas "Tēlojumi", 2000 - procesā