Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 izdevumā padziļināti aplūkotas tēmas un jautājumi, ko savos darbos aktualizē biennāles izstāžu un izglītības programmas dalībnieki - mākslinieki un kultūras pētnieki.

Un kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas? Vai esat novērojuši, kā atmiņas būvē identitāti? Ko personības uztverē vēsturiski maina fakts, ka pirms fotogrāfijas ēras ļaudis nekādi nevarēja uzzināt, kā viņi izskatījās bērnībā? Vai varat nošķirt savas pagātnes fotogrāfiskās liecības no toreiz īstenībā izjustā? Vai nav fascinējoši, ka melnbalti fotoattēli spēj uzjundīt atmiņas tā, ka iztēlē atdzīvojas senā smarža, skaņa, kolorīts un dvēseles noskaņojums?

Fotomāksliniece Inga Erdmane 2016. gadā uzaicināja piecus Latvijas Probācijas dienesta klientus piedalīties fotogrāfijas meistardarbnīcā. Šajā projektā tapusi 1000 lappušu bieza fotogrāmata – nezināšanas prieka derība. Tā dokumentē piecu “naivu amatieru” radošo procesu un iepazīstina ar viņu radīto neparasto attēlu kolekciju, apliecinot brīvību, ko var sniegt neizpratne par fotogrāfijas normām un paražām.

Izstādē “Šodien esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis” piedalās septiņi mākslinieki un vairākas starptautiska mēroga popzvaigznes. Projekta nosaukums ir patapināts no populāra saukļa, ko lielos ražošanas apjomos drukā uz bērnu rāpulīšiem, t-krekliem un citiem apģērbu veidiem ar mērķi izplatīt masu produkcijas veikalos un internetā. Nozīmju ziņā elastīgais vēstījums var tikt tulkots gan kā kritisks sociālpolitisks komentārs par mūsdienu sabiedrību, tās mainīgajām vērtībām un savdabīgajiem varoņiem, gan kā aicinājums ļauties iztēles brīvībai, necenšoties sevi definēt un ieslēgt sociāli noteiktas identitātes un domāšanas rāmjos.

ASV Teksasas štatā dzimušais un Amsterdamā rezidējošais mākslinieks Floriss Šēnfelds starptautisku ievērību laikmetīgās mākslas telpā guvis ar savu pamatīgo un savdabīgo pieeju mākslinieciskās jaunrades procesam - viņš ar antropoloģisku dziļumu veic intervijas un vāc dokumentālus faktus, gūtos datus sintezējot ar paša jaunradītu, nereti absurdu saturu, rezultātā izveidojot smalki izvērptu, asprātīgu fikciju.

Latviešu fotogrāfa Reiņa Hofmaņa un igauņu mākslinieka, dizainera un kritiķa Margusa Tamma sadarbības projekts “Es vēlos tevi!” ir tapis, sekojot komercreklāmas un aģitplakātu veidošanas tradīcijām, un aicina ikvienu pievienoties Baltijas “maģiskajai armijai”, kurā iztēlotais un reālais saplūst vienā neuzvaramā mašinērijā.

Piedurknes un kabatas kā bedres sarunā caururbj garām slīdošas ainavas, kas mēmi klusē par klīstošiem tēliem un īslaicīgām drupām.

Kādā radio intervijā mākslinieks Aksels Bruks no apvienības GolfClayderman teica, ka mākslā viņu interesē draudzība un mīlestība. Viņš piebilda, ka viņu nesaista skumjas un drūmas lietas. Šāds izteiciens, dzirdēts no mūsdienu mākslinieka, varētu šķist bezcerīgi naivs, radīja tieši pretēju iespaidu. Tas izklausījās pārliecinoši un patiesi.

Stāsts ir par mums – 21. gadsimta civilizācijas pārstāvjiem, kuri visu pamazām cenšas sakārtot digitālās sistēmās un labprāt cīnās tikai informācijas karos. Vēl nesen vienīgi zinātniskās fantastikas žanrā definēto sapņu īstenošana mūsdienu cilvēkus vedina aprast ar līdz šim nepieredzētu komfortu. Galvu reibinošā tehnoloģiju attīstība nemanot, bet straujā tempā izmaina vispirms mūsu paradumus, pēc tam arī uztveri un apziņu.

Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!” dibināta ar mērķi atklāt un izcelt jaunus māksliniekus, kuri savos darbos atspoguļo attēla spēku un piedāvā konceptuāli oriģinālu skatījumu uz sava laikmeta norisēm. 2018. gadā starptautiskā žūrija galveno balvu piešķīra Diānai Tamanei (Latvija), otro vietu ieguva Tāvi Suisalu (Igaunija), savukārt trešo vietu − Kristīne Madjare (Latvija). Speciālbalvu, iespēju izdot savu grāmatu izdevniecībā NoRoutine Books saņēma Madara Gritāne (Latvija).

Simpozijs “Tagadnes atmiņas” pulcēs virkni pētnieku, tostarp arī tos, kuri paši ir bijuši daļa no fotogrāfijas vēstures rakstīšanas, lai ar konkrētiem piemēriem ilustrētu fotogrāfijas rakstīšanas vēsturi. Īpaša uzmanība tiks pievērsta materiālam, kas veido šo vēsturi. Pirmkārt, kam pieder un kādā veidā tiek gūta vara noteikt autorus, kuru darbi tiek iekļauti vēstures grāmatās un kādēļ? Piemērām, kāpēc izstādēm ir tik pieticīga loma mākslas vēsturē? Un – kā mainītos vēsture, ja mēs izstādēm piešķirtu lielāku redzamību tās rakstīšanā?

Ulda Brieža fotogrāfiju arhīvs ir aptverams nevis skaitā, bet laikā. Viņa dokumentālista ceļš ir šķērsojis vairākas laika joslas – padomju laiku, atmodas laiku, 90. gadu juku laikus, mūsu laiku un vēl kaut ko prātam grūti aptveramu, ko gribas dēvēt par laika sabiezējumu Sibīrijā. Izstāde Daugavpils Marka Rotko centrā ir pagaidām plašākā Ulda Brieža darbu skate, kurā iepazīstama krietna daļa no vairāk nekā 50 gadu garumā viņa uzkrātajām laika liecībām.

Nīderlandes mākslinieka Rohīra Ārenta instalācija “Sirds ziedi” apkopo cilvēku sirdspukstu datus un vizualizē tos ziedu veidolā ar pildspalvas plotera palīdzību. Pildspalvas ritms un “taka” ir savienoti ar fizisko informāciju, piemēram, sirds ritma monitoru, radot jaunu veidu, ar kura palīdzību uzraudzīt un vizualizēt personisku medicīnisku informāciju.

Starpdisciplinārās diskusijas “Attēls un propaganda” dalībnieki pievērsīsies attēlam (fotogrāfijai, grafiskam attēlam, vizuālās mākslas darbam u.c.) kā noteikta vēstījuma instrumentam, skatot tā identitāšu un nozīmju mērķtiecīgu vai nejaušu veidošanos noteiktu diskursu ietvaros. Sarunas dalībnieki reflektēs par praksēm un tendencēm pagājušajā gadsimtā un mūsdienās, cenšoties identificēt šodien būtiskas un vispārināmas iezīmes attēla kā vizuālas komunikācijas un ideoloģiska instrumenta izmantošanā mākslā, masu un sociālajos medijos, kā arī citās publiskās telpas zonās.

Fotogrāfa Reiņa Hofmaņa veidotie LARPiešu portreti asprātīgi un spilgti manifestē reālā un maģiskā savijumu, rosinot asociācijas ar fantastiskiem pasaku un filmu tēliem un bērnībā izspēlētiem piedzīvojumiem.

Starptautiski pazīstamais lietuviešu mediju un mākslas teorētiķis, pētnieks un kurators Vītauts Mihelkevičs kopš 2002. gada publicējis vairāk nekā desmit katalogus un grāmatas, veltītas mediju teorijai, mākslai un fotogrāfijai. Viņš arī vadījis pētniecības projektus par stratēģijām laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas vēstures veidošanā, aicinot kritiski paraudzīties uz tradicionālajām dokumentēšanas metodoloģijām, kontekstuālajiem nosacījumiem un pašiem vēstures radītājiem.

Ainava vēsturiski bijusi Latvijas fotogrāfu iecienītākā motīvu krātuve, kas savu nozīmi nav zaudējusi arī mūsdienās. Dzimtenes skati gan iemūžināti mākslinieciskos nolūkos, gan dokumentēti vēsturiskajai atmiņai. Lekcijā uzmanība galvenokārt tiks pievērsta fotogrāfijas izpausmēm 20. gs. sākumā, kā arī starpkaru gados.

Divu dienu radošā darbnīca kopā ar fotomākslinieci Viku Ekstu paredzēta jaunajiem mākslas entuziastiem, īpaši tiem, kurus interesē fotogrāfija un mediju māksla. Darbnīcā jaunieši varēs izmēģināt savus radošos spēkus fotogrāfijas animēšanā šobrīd populārajā GIF formātā.

Poļu fotogrāfija atrodas pagrieziena punktā. Tai ir problēmas ar identitāti. Gadu desmitiem fotogrāfija ir dokumentējusi tautas vēsturi − gan sarežģīto, gan dramatisko −, taču tagad diezgan negaidīti tā izkritusi no ritma. Vairs nav ne nepieciešamības, ne vajadzības pēc kultūras kodola stiprināšanas, liecināšanas par noziegumiem un slaktiņiem, varoņdarbiem vai sūrā darba opozīcijā.

Īva Ullensa darbos ir daudz atsauču uz glezniecību. Optiskie efekti un noteiktu attēlu ģeometriskās kompozīcijas, piemēram, “Zilas peldošas figūras sarkanā gaismā” vai“Balta luminiscējošā skulptūra” atsauc atmiņā opārta mākslinieku Viktora Vazareli un Bridžitas Railijas kinētiskos darbus. Darbi no sērijas “Krāsainā meditācija” atgādina amerikāņu mākslinieka Marka Rotko krāsu laukumu gleznojumus, kuros audeklu klāj viena vai vairākas krāsas ar neskaidrām kontūrām.

Izstādē “Sajust tēva miegu” Mariē Šēvolda tiecas izveidot telpu refleksijai par traumām, atmiņām un sapņiem, kuri reizēm turpinās vairākās paaudzēs.