“Saules pusē. Ulda Brieža laika liecības.”

Ulda Brieža fotogrāfiju arhīvs ir aptverams nevis skaitā, bet laikā. Viņa dokumentālista ceļš ir šķērsojis vairākas laika joslas – padomju laiku, atmodas laiku, 90. gadu juku laikus, mūsu laiku un vēl kaut ko prātam grūti aptveramu, ko gribas dēvēt par laika sabiezējumu Sibīrijā. Izstāde Daugavpils Marka Rotko centrā ir pagaidām plašākā Ulda Brieža darbu skate, kurā iepazīstama krietna daļa no vairāk nekā 50 gadu garumā viņa uzkrātajām laika liecībām.

Dokumentālā fotogrāfija fiksē notiekošo un, autoram pat nemanot, uzzīmē laika seju. Ulda Brieža darbu klāstā lielu daļu aizņem portreti, kas tapuši, pildot tiešos darba pienākumus fotoreportiera darbā sākotnēji Liepājas laikrakstos (60.un 70. gados) un pēc tam Rīgā – avīzēs “Padomju Jaunatne” un “Diena”. Cilvēki attēlos tverti sev dabiskā vidē un pozā, ļaujot apkārtnei piespēlēt autora vēlmei pateikt vairāk, trāpīgāk un dziļāk, nekā prasa konkrētais darba uzdevums. Fotogrāfijās ietvertā informācija papildina gan kultūrvēsturiskai izziņai, gan emocionālai izpratnei nepieciešamos reģistrus sabiedrības apziņā. Turklāt dara to ar lielāku ticamību nekā daudzi citi ļaužu stāsti – vēstures mutvārdu liecības, jo Ulda Brieža fotodokumentālista reputācija necik necieš no šodien izplatītās kaites sagrozīt, notušēt, manipulēt ar faktiem un attēliem. Viņš strādā kā mednieks ar fotokameru – vienkārši gaida, līdz sagaida īsto kadru, vai arī kadrs pats sev par laimi nejauši trāpās fotogrāfa ceļā. Viņa princips ir vienkāršs: “Jāskatās 360 grādu leņķī, nevar jau iepriekš sagatavoties, ir jābūt ātram, gatavam izmantot katru situāciju, ko dzīve piedāvā. Izdomāt neko nevar. Mans raksturs tam atbilst, tāpēc it kā pašsaprotami dzīve pati mani padarīja par reportieri.”

Tomēr Ulda Brieža gadījumā dokumentālā vai reprtortāžas fotogrāfija ir personiska, skaidri pauž autora nostāju. Politikai un politiķiem veltītās fotogrāfijas ir kritiskas un labdabīgi vai ironiski zobgalīgas. Padomju laikā vairākkārt fiksētas situācijas ar miličiem tuvplānā, kurās fotogrāfs ticis arestēts. Pamazām autors sācis miličus un padomju armijniekus konsekventi uzņemt rakursā no mugurpuses, it kā nejauši viņi būtu pagriezušies promejot.

Personiska attieksme un izjūta jaušama visās tēmās, kas nokļuvušas Ulda Brieža uzmanības lokā. Tādas ir marīnas – pirmā fotogrāfa aizraušanās, viņam pēc piecu gadu jūrnieka karjeras pārtopot par fotoreportieri. Pirmo jūras bildi viņš uzņēma, vētras laikā iebridis aiz otrā sēkļa. Tās aplūkotāji esot jautājuši: “Vai esi pārfotografējis gleznu?”. It kā dabiski un bez piepūles viņš portretē savus draugus un laikabiedrus – Liepājas zvejniekus un bohēmistus, intelektuāļus un darba ļaudis, radot tēlus, kas reprezentē noteiktas vērtības un veido Latvijas vēsturi līdzās tādiem cikliem kā “Viensētu iznīcināšana Latvijas laukos” un 1991. gada barikāžu dalībnieku portretējumiem. Viena no emocionāli spēcīgākajām izstādes darbu grupām ir leģendārais velobrauciens uz Sibīriju kopā ar Ingvaru Leiti 1975. gadā. Tajā kā aizraujošā vizuālā stāstā atspoguļota latviešu 19. gs. beigu kolonizatoru pēcteču traģiskā realitāte 20. gs. 2. pusē.

Raugoties Ulda Brieža fotogrāfijās, fascinē doma, ka kā ilustratīvs materiāls tekstam avīzē tapusi fotogrāfija dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no konteksta un kā pašvērtība ir interesanta neierobežotam skatītāju lokam tāpēc, ka autors ir spēcīga personība ar savu attieksmi, domām un emocijām. Šajās fotogrāfijās mājo laika gars, kas vienmēr ir laikmetīgs.

Teksts: Aiga Dzalbe

Kuratores: Inga Brūvere (LV) sadarbībā ar Aigu Dzalbi (LV)

Organizē: Rīgas Fotogrāfijas biennāle sadarbībā ar "Latvijai -100" un Daugavpils Marka Rotko mākslas centru

Attēls: Uldis Briedis. "2009.gada 15.augusts. Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā", 2009