DALĪBNIEKI

Aleksejs Beļeckis (LV) ir telpas mākslinieks, kas galvenokārt veido dažādu formu izstādes un citus notikumus. Aleksejs ir mākslas un zinātnes izstādes “Lauka pētījumi” autors un ir līdzautors Andra Eglīša “Izstādei” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Viens no mākslas telpas “Savvaļa” rīkotājiem.

Vika Eksta (LV) ir vizuālā māksliniece un pedagoģe no Latvijas. Vikas radošais darbs galvenokārt koncentrējas uz personīgo pieredzi un eksistenciālām tēmām, piemēram, novecošanu, attiecībām, dzimumu un sociālajām lomām, kā arī Latvijas lauku dzīves izpēti. Vika strādā ar fotogrāfiju (tai skaitā analogo), video, performanci kamerai un audiovizuālo arhīvu izpēti. Vika ir “ADC Young Guns”, “FK Portfolio” un pirmās Rīgas Fotogrāfijas biennāles balvas Baltijas jaunajiem fotogrāpiem ieguvēja, kā arī nominēta Purvīša balvai. Kopš 2014. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, kā arī nodarbojas ar fotogrāfijas pedagoģiku. Viņas darbi atrodami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, “VV foundation”, SEB bankas kolekcijās un privātkolekcijās Eiropā un ASV.

Iveta Gabaliņa (LV) ir māksliniece, kuratore un pasniedzēja ISSP skolā. Izglītību ieguvusi Bornmutas Mākslas institūtā un Helsinku Alto Universitātes maģistrantūras programmā. Viņas darbi ir izstādīti gan Latvijā, gan starptautiski, tostarp C/O (Berlīne, Vācija), GESTE (Parīze) un Williams Tower Gallery (Hjūstona, ASV). Gabaliņa ir piedalījusies fotogrāfijas festivālos Singapūrā, Hannoverē un citviet. Viņas darbi atrodas Viktorijas un Alberta muzeja, Geste Paris un Deutsche Börse mākslas kolekcijās. Kopš 2008. gada viņa darbojas ISSP biedrībā, kuras ietvaros bija līdzdibinātāja ISSP Skolai un ISSP Galerijai – vienīgajai izstāžu telpai Latvijā, kas veltīta laikmetīgajai fotogrāfijai. 2022. gadā ISSP biedrība kļuva par FUTURES – Eiropas fotogrāfijas platformas – dalīborganizāciju, kuras ietvaros Gabaliņa mentorē jaunās un vidējās paaudzes fotogrāfus.

Kristaps Freimanis (LV) ir starpdisciplinārs mākslinieks no Rīgas, kurš eksperimentē ar skaņu un vizuāliem medijiem, veidojot “dari pats” estētikas iespaidotas fotogrāfijas, video un instalācijas. Ikdienā nepamanīto vai aizmirsto detaļu kombinācijās tver vēstījuma skaistumu un piekļuvi dziļākai realitātes struktūru izpausmei metafiziskā līmenī. Nejaušas materiālu, objektu un dabas parādību abstrakcijas palīdz iegūt jaunas un negaidītas kopsakarību fiksācijas. Ieklausoties dzīves ritmos un formās, izvērşot variācijas ar atrastajiem elementiem un patiesības slāņiem, Kristaps veido netveramas trīsdimensionālas vides un zīmējumus. Izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā “Kustība. Attēls. Skaņa” apakšnozarē un Varšavas Mākslas akadēmijā.

Jons Hantingtons (John Huntington, SE) ir neatkarīgs vizuālais mākslinieks, kurš strādā konceptuālās mākslas tradīcijā, izmantojot performanci, skulptūru, fotogrāfiju, tekstu un instalācijas. Ar dažādām intervences formām viņa māksla pārvaicā pašsaprotamus priekšstatus par ikdienas dzīvi, darba vidi, sabiedriskajām institūcijām un politisko telpu. Dažājos projektos Hantingtons pēta robežzonu starp ikdienu un mākslu, indivīdu un institūciju, pilsoni un sabiedrību. Viņu īpaši interesē, kā mēs kā pilsoņi saskaramies un mijiedarbojamies ar lielākām institūcijām un uzņēmumiem, kā arī tas, kā ar piesardzīgiem normas pārkāpumiem un atkāpēm no standarta praksēm var radīt jaunus pārdomu laukus, jo sevišķi izmantojot stratēģijas, kas raksturīgas birokrātiskajai un administratīvajai videi.
Hantingtons dzīvo Gēteborgā un ir studējis Umeo Mākslas akadēmijā un Konstfack koledžā Stokholmā.

Arta Kauliņa (LV) dzimusi Saldū un dzīvo Rīgā. Savos darbos viņa pēta performatīvas darbības ikdienas procesos un notikumos caur inscenētām ainām, tēliem un sižetiem. Ieguvusi dramaturģijas bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī studējusi sieviešu rakstīšanu (women’s writing) Luksemburgas Universitātē un ārsta palīga profesiju Latvijas Universitātes P. Stradiņa Medicīnas koledžā. Viņa ir apguvusi fotogrāfiju ISSP (International Summer School of Photography) Skolā un meistarklasēs ar Lisu Bernardu (Lisa Barnard), Niko Baumgartenu (Niko Baumgarten), Jorgu Kolbergu (Jörg M. Colberg) u.c. māksliniekiem.

Arta kļuvusi par “FK Balvas” finālisti kā viena no desmit labākajiem Latvijas jaunajiem fotogrāpiem 2017. gadā ar sēriju “Riska vadība”/ “Risk Management” (arī pazīstama ar nosaukumiem: “Akvārijs”/ “Aquarium”, “Termiņš”/“Deadline”), kurā viņa veido mizanscēnas par ikdienas darbu auditoru firmā. Arta ir arī Latvijas pirmās tehnooperas “Spazio Bar” (Platons Buravickis, Leo Līcis) libreta līdzautore.

Trīna Kerge (Triin Kerge, EE) ir igauņu māksliniece, kura strādā Tallinā, Igaunijā un Venēcijā, Itālijā. Viņai ir bakalaura grāds dokumentālajā fotogrāfijā Ņūportas Universitātē Velsā un maģistra grāds laikmetīgajā mākslā Igaunijas Mākslas akadēmijā. Kerges mākslinieciskā prakse apvieno fotogrāfiju – gan arhīva attēlus, gan ģimenes fotogrāfijas – ar izšuvumiem, radot daudzslāņainus darbus, kas pēta materialitāti, atmiņu un identitāti. Viņas darbi analizē kolektīvās un personīgās vēstures krustpunktus, atkārtoti pievēršoties idejai par mājām. Pēdējā laikā viņas praksi spēcīgi ietekmējušas pārdomas par savas ģimenes pagātni un tās ietekmi uz mūsdienu priekšstatiem par vietu un piederību.

Jānis Knāķis (LV) ir atzīts latviešu fotogrāfs, kurš atpazīstams ar savām sirreālajām un provocējošajām fotomontāžām, kas tapušas 1980. gados. Knāķa radošajā biogrāfijā pirmā desmitgade pārklājas ar padomju sistēmas norieta laiku, kad viņa veidotie darbi izcēlās ar bagātīgu iztēli, ko mēdz pavadīt sociālā kritika. Knāķa fotomontāžas ir humoristiskas, ironiskas, satraucošas un reizēm izaicinoši provokatīvas. Tematiskās līnijas ietver mīlestību, nāvi, sapņus, atkailinātību un Aukstā kara radītas distopiskas vīzijas. Savas konceptualizētās idejas mākslinieks realizēja fotomontāžas tehnikā, eksperimentējot ar analogās fotolaboratorijas iespējām.

Līdztekus fotomontāžas darbiem Knāķis strādāja dokumentālās fotogrāfijas žanrā un veica komerciālus pasūtījumus. Viņš regulāri publicējās tādos padomju periodiskajos izdevumos kā Padomju Jaunatne, Liesma un Avots. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, Knāķis paplašināja savu darbību, piedaloties reklāmas un erotiskās fotogrāfijas projektos.

Jāņa Knāķa darbi tikuši izstādīti daudzās starptautiskās mākslas galerijās un muzejos, tostarp Latvijas Fotogrāfijas muzejā un Melburnas Kameras Klubā.

Sāras Kregholta-Trīras (Sara Krøgholt Trier, DK) mākslinieciskās prakses pamatā ir digitāli apstrādātas filmas un attēli, taču viņa strādā arī ar tekstu un skaņu. Viņu interesē attēlu un realitātes konstruēšana, bieži izmantojot 3D programmatūru, lai radītu vizuālas kompozīcijas, kas izpludina robežu starp realitāti un fikciju. Viņas darbi pēta, kā mūsu sabiedrība ir būvēta uz naratīviem, kas vienlaikus veido un atspoguļo mūsu fiziskās, sociālās un kultūras struktūras. Viņu fascinē, kā sevis un kopējo realitātes apziņu ietekmē sabiedrībā pastāvošās fikcijas, kas galējā izpausmē var novest pie atsvešinātības, vilšanās un vientulības sajūtas.

Viens no Kregholtas-Trīras mākslinieciskās prakses centrālajiem tematiem ir Rietumu demokrātijas kā institūcijas izpēte un nestabilais pamats, uz ko tā balstās mūsdienu apstākļos. Viņu interesē kā demokrātiskie ideāli, piemēram, vienlīdzība un brīvība, bieži saduras ar reālo demokrātisko struktūru īstenošanu dzīvē. Ar saviem darbiem viņa cenšas izcelt plaisas starp sabiedrības ideāliem un individuālo pieredzi par to, ko nozīmē eksistēt.

Sāra Kregholta-Trīra 2024. gadā absolvējusi Karalisko Dānijas Mākslas akadēmiju Kopenhāgenā.

Heiki Leiss (Heikki Leis, EE) absolvējis Tartu Mākslas ģimnāziju, bet 1991. gadā – Tartu Mākslas skolas tēlniecības fakultāti.

Leisa darbi izceļas ar iespaidīgu daudzpusību. Viņa radošais diapazons aptver gan tēlniecību un detalizētus zīmējumus ar zīmuli, gan sarežģītus fotogrāfijas projektus. Katram projektam Leiss pieiet ar unikālu stilu un vizuālo valodu, aptverot inscenētu kostīmu fotogrāfiju, vēsturiski precīzas simulācijas, deformētus dokumentālos kadrus un iedomātas filmu ainas.

Viņa darbi ir guvuši plašu atzinību. Leiss ir publicējis divas fotogrāmatas: “Afterlife” (2017), kurā pēta dzīves un nāves tēmas un “Eesti Meister” (2018), kas veltīta vietējiem amatniekiem un viņu darbam. Papildus tam viņš ir sarīkojis daudzas personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs gan Igaunijā, gan starptautiski. Viņa darbi ir bijuši publicēti dažādos izdevumos visā pasaulē.

Karlota Lainvē (Karlotta Lainväe, EE) savos darbos pievēršas cilvēka meklējumiem pēc drošības un piederības, pētot izmaiņas, kas notiek gan cilvēkā pašā, gan ārpus tā. Viņa cenšas izprast, kā pagātne, tagadne un nākotne savstarpēji ietekmē viena otru. Lai īstenotu savas idejas, viņa izmanto fotogrāfiju, rokdarbus un instalācijas, radot vizuālu pasauli, kurā skatītāji var pārdomāt savu iekšējo un ārējo drošības sajūtu. Tāpat viņa pēta, kā saikne ar vēsturi, dabu un rituāliem rada drošības izjūtu, kas mūs pasargā, tomēr vienlaikus ir trausla un viegli pazaudējama.

Rīna Maide (Riin Maide, EE) ir māksliniece un scenogrāfe, kura dzīvo un strādā Tallinā, Igaunijā. Savā praksē viņa pievēršas atmiņai un klātbūtnei, veidojot rotaļīgas instalācijas un inscenētas vides. Viņas darbi bieži var tikt raksturoti kā vietai specifiski, efemēri un balstīti un grafiskiem elementiem. Maide ir kuratore un performanču māksliniece. Viņa ir bijusi scenogrāfe vairākām izrādēm gan Igaunijā, gan ārzemēs. Maide 2020. gadā absolvējusi Igaunijas Mākslas akadēmijas Mākslas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu grafikā, un pašlaik studē scenogrāfiju maģistrantūrā. Papildu viņa ir studējusi Alternatīvā un leļļu teātra nodaļā DAMU Prāgā. Maide ir saņēmusi Edmunda Valtmana un Eduarda Vīralta stipendijas, kā arī 2020. gadā Igaunijas Mākslas akadēmijas Jaunā mākslinieka balvu un 2022. gadā titulu “Grafikas jaunpienācēja”.

Keiju Māsika (Keiu Maasik, EE) ir māksliniece, kura dzīvo un strādā Tallinā. Viņai ir bakalaura grāds fotogrāfijā un maģistra grāds laikmetīgajā mākslā Igaunijas Mākslas akadēmijā. 2019. gadā viņa saņēma Igaunijas Mākslas akadēmijas Jaunā mākslinieka balvu un 2018. gadā – Vīralta stipendiju. Savā darbā viņa iepriekš pētījusi tādas tēmas kā dokumentācijas ietekme uz atmiņu, identitāti un personiskajām attiecībām. Savos nesenajos projektos Māsika pievērsusies virtuālajai pasaulei, izmantojot datorspēļu ierakstus vai līdzīgu estētiku savos video darbos un instalācijās, lai atklātu attēloto cilvēku personīgos stāstus.

Adams Mazurs (Adam Mazur, PL) ir mākslas vēsturnieks, kurators un docents Magdalēnas Abakanovičas Mākslas universitātē Poznaņā. Polijas un Centrāleiropas fotogrāfijai veltītu publikāciju un grāmatu autors. 2019. gadā Krakovas apgāds “Universitas” izdeva Mazura grāmatu “Sakropļotā pasaule. Fotogrāfijas vēstures Centrāleiropā no 1838. līdz 2018. gadam”. 2023. gadā Starptautiskajā Kultūras centrā Krakovā Mazurs kopā ar Vilmu Samuļonīti un Natāliju Zaku kūrējis izstādi “Lietuva. Divi fotogrāfijas gadsimti”. 2024. gadā kūrējis izstādi “No debesīm krītošie attēli – Helsinku fotogrāfijas skola” Sopotas Valsts galerijā. Šobrīd vada mākslas telpu Lodzā, Hilarija Majevska namā, kur organizējis dažādus pasākumus, tostarp Doviles Dagienes izstādi “Botanizerka” un Pšemeka Dzjenisa izstādi “Good Grief” (abas 2024. gadā).

Katarīna Mudista (Katariin Mudist, EE) ir māksliniece, kura pēta cilvēka daudzslāņaino dabu un tās izpausmes sociālajā pasaulē. Viņas prakse apvieno humoru un ironiju, lai kritiski aplūkotu sabiedrībā pastāvošās normas, īpašu uzmanību pievēršot performativitātei, vērtībai un materialitātei. Šobrīd viņa studē Igaunijas Mākslas akadēmijas Amatniecības studiju programmā, kur pēta vizuālās un uz materiālu orientētās mākslas prakses krustpunktus. Katarīnai ir laikmetīgās mākslas maģistra grāds (EKA, 2022) un mediju un reklāmas dizaina grāds (Pallas Universitāte, 2018). Viņa ir Igaunijas Mākslinieku savienības, Igaunijas Jauno laikmetīgo mākslinieku asociācijas un Igaunijas Grafiķu asociācijas biedre. Pašlaik Katarīna kopā ar Keitiju Kuspu veido kopizstādi “Unfortunately, You Were Not Selected This Time” Tartu Mākslas namā.

Luīze Nežberte (LV) dzīvo un strādā starp Vīni, Austriju, un Rīgu, Latviju. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķās mākslas universitātē. Nežbertes prakse aptver tēlniecību, fotogrāfiju, tekstu un skaņu. Ja Luīzes prakse varētu atrasties kaut kur starp formāliem eksperimentiem ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā, to, iespējams, vislabāk raksturotu noziedzīgā darbība “zādzība atrodot”. Pēdējās izstādes: Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes kopizstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās māklas centrs (2024), personālizstāde “Clump Spirit”, “427” galerijā, Rīga (2023); grupas izstādes “Quarter Life Crisis, Chicago”, Londona (2025); “Come As You Are”, Kunsthalle Wien, Vīne (2024); “A simultaneity of stories-so-far”, Neuer Kunstverein Wien, Vīne (2024); “Fabulation, Feigning and Fibbing”, House of Spouse, Vīne (2023), “Vienna Seduction”, SPOILER, Berlīne (2023); māksla publiskajā telpā “How Much Can a Boat Carry”, Zalckammergūta (2024). Kopš 2023. gada Vīnē piedalās izstāžu telpas Pech vadīšanā.

Jurģis Peters (LV) ir jauno mediju mākslinieks, kuru interese ir vizuālie pētījumi par dažādu jauno tehnoloģiju radīto paradoksālu ietekmi un to sekām sabiedrībā. Viens no mākslinieka galvenajiem fokusiem ir mākslīgais intelekts gan kā medijs, gan konceptuāls izpētes lauks. Viņš savā praksē izmanto jaunas tehnologijas un paša veidotus algoritmus kā mākslinieciskās izteiksmes rīkus, lai veidotu vizuālus stāstus un spekulatīvus par iespējamiem nākotnes attīstības scenārijiem un cilvēku lomu tajos. Jurgis Peters ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, ieguvis magistra grādu audiovizuālajā mākslā, kā arī ieguvis bakalaura grādu digitālo mediju tehnoloģijās un magistra grādu kiberdrošībā Birmingemas Universitātē, Lielbritānijā. Petera akadēmiskais ceļš ir vedis no kiberdrošības uz vizuālo mākslu un tagad uz ģeneratīvā mākslīgā intelekta pētījumiem, ar mērķi iespējot pieredzes radīšanu. Viņš šobrīd ir pētnieks un doktorantūras students Tamperes Universitātes starpdisciplinārajā doktorantūras programā “Cilvēku un tehnoloģiju konverģence”, kas pēta cilvēku un tehnoloģiju mijiedarbības nākotni.

Evija Pintāne (LV) dzīvo un strādā Rīgā. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (BA), turpinājusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (MA), un maģistra studiju ietvaros studējusi Islandes Mākslas akadēmijas Fine Art nodaļā. Daudz ceļo un vismaz reizi gadā cenšas aizlidot uz Islandi.

Kopš 2014. gada strādājusi kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Latvijas vadošajos teātros, teātra festivālā “Homo Novus” un Valmieras vasaras teātra festivālā. Vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Šobrīd savu radošo praksi saista ar laikmetīgo zīmējumu un darbu pie ilustrācijām. Bijusi māksliniece grāmatai “Biezoknis” (autors Toms Treibergs). Grāmata par tās vizuālo veidolu saņēmusi Zelta ābeles balvu kategorijā “Dzeja”. Mākslinieces ilustrētā grāmata “Laimes bērni” (autore Luīze Pastore) 2022. gadā guvusi īpašu atzinību starptautiskajā Boloņas grāmatu mesē, saņemot balvu kategorijā “New Horizons”, kas akcentē grāmatas vizuālās novitātes. Ar šīs grāmatas ilustrācijām arī piedalījusies Bratislavas ilustrāciju biennālē 2023. gadā nominēta Jāņa Baltvilka balvai par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.

Savos darbos reflektē par cilvēka eksistenci šajā pasaulē caur poētiskiem, paradoksāliem un ironiskiem tēliem. Savu mākslas praksi vairāk uztver kā neizbēgamu eksistences blakus parādību, nevis profesionālu karjeru. Paralēli mammas lomai radošo darbu idejas krāj koka kastē, cerot, ka šajā dzīvē pietiks laika labākās no tām realizēt.

Paula Punkstiņa (LV) ir latviešu vizuālā māksliniece. Viņa ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvente, šobrīd Hāgas Karaliskās mākslas akadēmijas studente. Savos darbos Punkstiņa aplūko tādas tēmas kā identitāte, konstruētas uzskatu sistēmas un personīgas ideoloģijas. Saplūdinot realitāti ar metaforisku iztēli, viņa pārtulko konceptus materiālā.

Klauss Leo Rihters (Klaus Leo Richter, LT) ir mākslinieks un fotogrāfs, kurš dzīvo Lietuvā. Viņa darbs pievēršas perifērijai, īpaši interesējoties par kultūras un vēsturiskajiem hegemonijas pamatiem un atšķirību veidošanos starp indivīdiem vai grupām. Izmantojot fotogrāfiju un tekstu, viņš izgaismo maz pamanītas jomas. Viņam ir bakalaura grāds Starptautiskajā attīstībā Vīnes Universitātē, maģistra grāds Medijos un fotogrāfijā Viļņas Mākslas akadēmijā un viņš ir absolvējis Berlīnes Ostkreuzschule fotogrāfijas skolu. Viņa darbi ir bijuši izstādīti dažādās personālizstādēs un grupu izstādēs starptautiski. Rihters divreiz saņēmis mākslinieka stipendiju no Lietuvas Kultūras padomes, kā arī viņa darbi ir publicēti “Leica International” un EMOP katalogā. Pagājušajā gadā sēriju “Kastute” ISSP izvēlējās dalībai platformā “Futures! Photography” un tā bija viena no analogās fotogrāfijas festivāla “Rotlicht” konkursa uzvarētājiem Vīnē, Austrijā.

Jao Šancjiņ (Sheung Yiu, HK/FI) ir mākslinieks un pētnieks, kurš strādā ar attēlu. Savos darbos autors pēta to, kā, visuresošajai fotogrāfijai krustojoties ar lielapjoma datu apstrādi, dzimst jaunas pieejas attēlu veidošanai. Strādādams ar fotogrāfiju, viņš domā par jaunā tipa medijiem, mērogiem un kolektīviem mentālajiem savienojumiem, kā arī par posthumānās kiborgredzes ietekmi uz skatīšanos un uzzināšanu. Viņa pētnieciskās metodes pamatā ir starpdisciplināra sadarbība un darbs ar attēlu; viņš pievēršas gan poētiskajam, gan politiskajam kontekstam, kādā lūkoties uz algoritmiskām tēlu sistēmām, piemēram, mašīnredzi, datorgrafiku un attālināto datu ievākšanu, lai izprastu, kā iespējams ieraudzīt kaut ko tur, kur nekā nav, kā pārvērst ciparos gaismu un kā redzēšana kļūst par paredzēšanu. Viņa darbu formāti ir fotogrāfija, video esejas, izstādāmas instalācijas, kā arī mākslas grāmatas.

Gedvile Tamosjunaite (Gedvile Tamosiunaite, LT) ir lietuviešu māksliniece un fotogrāfe, kura dzīvo un strādā Berlīnē, Vācijā. Viņai ir bakalaura grāds Fotogrāfijā un mediju mākslā Viļņas Mākslas akadēmijā (2015) un maģistra grāds fotogrāfijā “ECAL / Ecole cantonale d'art de Lausanne”, Šveicē (2022). Māksliniece vairākkārt saņēmusi Lietuvas Kultūras padomes stipendijas. Tamosjunaites daudzpusīgā mākslinieciskā darbība aptver fotogrāfiju, video un mākslinieciskā vadītāja darbu, un viņas darbi ir izstādīti starptautiski. Viņas mākslinieciskā prakse ir vērsta uz mūsdienu cilvēka emociju un sajūtu pārveidošanu vizuālajā digitālajā kultūrā un neverbālajos kodos. Uzlūkojot šīs emocijas kā emocionālu kolektīvu vienību – neorganisku, bezasinīgu un nesāpīgu –, viņa cenšas atklāt plaisas, kas to eksponē realitātei un pakļauj ārējām ietekmēm. Viņas estētiku raksturo lipīga, ēteriska gaisma, kas rada mūžīgu ilgu sajūtu.

Agate Tūna (LV) ir starpdisciplināra māksliniece, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas, kā arī glezniecības un skaņas kompozīciju metodes. Tūna spēlē pētnieces lomu starp realitāti un fikciju, pievēršoties tēmām par paranormālām uztverēm, tehnoloģijām un pārdabisko.

Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) glezniecības nodaļā (2020) un maģistra grādu LMA starpdisciplinārajā programmā POST (2023), absolvējusi ISSP skolu (2022). 2024. gadā nominēta Purvīša balvai un iekļauta Futures fotogrāfijas platformā.

Nesenās grupu izstādes: “Mūsu esamība plešas ārpus mūsu ķermeņiem”, galerija “Pilot”, Rīga (2024); “Lifta sarakstes 2.0”, Roberta Kapas laikmetīgās fotogrāfijas centrs, Budapešta (2024); “Jauna adrese: ĒDENE”, Kim? Hanzas 22, Rīga (2024); “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I / Kurš šeit ir ieradies?”, Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024, ISSP galerija, Rīga (2024); “Metašausmas”, Both galerija, Londona (2024); “BDO (1. vietas apbalvojums)”, galerija “Pilot”, Rīga (2023); “Dzenot velnu uz mēnesi”, Tallinas mākslas halle (2023); “Flora Fantastiskā” Apexart galerija, Ņujorka (2022). Personālizstāde “Neredzamo lietu kārtība” DOM galerija, Rīga (2022).

Rūdu Ulas (Ruudu Ulas, EE) ir vizuālā māksliniece, kura dzīvo un strādā Berlīnē. Absolvējusi Karalisko Mākslas koledžu (maģistra grāds fotogrāfijā, 2019–2021) un Glāzgovas Mākslas augstskolu (akadēmiskais bakalaura grāds mākslas fotogrāfijā, ar izcilību, 2014–2018). Ulasa ar rotaļīgu kritiskumu meklē būtisko ikdienišķajā, un tā rodas fotogrāfijas, objekti un dažreiz arī vārdi. Viņa ar ziņkāri pēta, kā mūsdienu cilvēks, pilsētas iemītnieks, iegūst arvien vairāk iezīmju, kas to padara līdzīgu kiborgam, un tikpat ļoti viņu interesē arī sistēmiskie iemesli, kuru dēļ rodas šādas būtnes. Tā kā Ulasa strādā paplašinātās fotogrāfijas žanrā, viņas pētījumi bieži ieņem plašām telpām paredzētu instalāciju veidolu.

Rūdu Ulasa ieguvusi vairākas godalgas, to skaitā Londonas Fotogrāfu galerijas Jaunā talanta balvu (2023), Metro Imaging Mentoru programmas godalgu (2021), Enes Graubergas fonda stipendiju (2019), Igaunijas Mākslas muzeja piešķirto Ādamsona Erika stipendiju (2019), Glāzgovas Mākslas augstskolas medaļu labākajam studentam (2018), Glāzgovas Mākslas augstskolas piešķirto Alises Dankanas balvu (2018), Glāzgovas Mākslas augstskolas Tēlotājmākslas fakultātes eseju godalgu (2018).

Lesja Vasiļčenko (Lesja Vasiļčenko, UA/NO) strādā ar dažādiem medijiem – video, fotogrāfiju, instalācijām, kā arī darbojas kā kuratore. Viņas radošo darbu pamatā ir pētniecība, un tajos Vasiļčenko iedziļinās dažādu vizuālo kultūru, mediju tehnoloģiju un hronopolitikas saskares punktos. Dibinājusi STRUKTURA. Time – starpdisciplināru pētniecisko un radošo vizuālās mākslas, mediju arheoloģijas, literatūras un filozofijas iniciatīvu. Ieguvusi augstāko izglītību žurnālistikā Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālajā universitātē, kā arī mākslā Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā. Vasiļčenko darbi iekļauti izstādēs Multimediju mākslas biennālē Pochen (Ex Oriente Ignis), Oslo Munka muzeja triennālē (“Mašīna – tie esam mēs”), kā arī Henijas-Unstada mākslas centra fotogrāfijas un jauno mediju triennālē (“Jaunās vīzijas”). 2023. gadā saņēmusi Sandefjordas Mākslas apvienības balvu (Norvēģija) un nominēta Pinčuka mākslas centra 2025. gada balvai. Viņas darbi iekļauti Laikmetīgās mākslas muzeja KIASMA / Somijas Nacionālās galerijas kolekcijā Helsinkos, Somijā.

Pēteris Vīksna (LV/NL) ir viens no aktīvākajiem jaunās paaudzes latviešu fotogrāfiem. Viņa aizraušanās ir kolektīvā vide un urbānā ainava, kurās iespējams saskatīt dažādus kontrastus un absurdus. Vīksna ir fotogrāfs, kurš pilsētas vidē cenšas neiejaukties. Tajā pašā laikā viņš aktīvi dokumentē savu paaudzi dažādās neformālās situācijās, kur tieši kontrole ir viņa galvenais kompozīcijas ierocis.

Piedalījies vairākās grupas izstādēs, darbi tikuši publicēti starptautiskos izdevumos. 2021. gadā sarīkojis personālizstādi “The Skin” (Brīvība, Rīga). 2024. gadā piedalījies ĒTER projektā “Nail Salon” (MAGAZIN, Vīne). 2023. gadā festivālā RIGA IFF pirmizrādi pieredzēja Vīksnas filmētā “A Dog’s Gaze” (rež. Ieva Aleksejeva). Paralēli fotogrāfijai aktīvi pievēršas filmēšanai un režijai. 2021. gadā saņēmis Zelta Mikrofonu par gada labāko mūzikas video. Šobrīd dzīvo Amsterdamā, sadarbojoties ar māksliniekiem no visas pasaules.