DALĪBNIEKI

Armands Andže (1988) strādā analogās fotogrāfijas jomā kopš 2008. gada. Liela daļa Andžes darba ir saistīta ar fotogrāfijas vēsturisko procesu izpēti, cenšoties tiem atrast mūsdienīgāku un ekoloģiskāku pieeju. Maģistra studiju ietvaros Andže pievērsies vēsturisko drukas tehniku pētniecībai. Savā radošajā darbā viņš pārsvarā strādā ar lielformāta plātņu kamerām, izmantojot dažāda veida gaismjutīgus materiālus, tostarp pašdarinātas plātnes un dagerotipus. Ainavu fotogrāfija ir Andžes aicinājums, viņu interesē tās sociālie un psiholoģiskie aspekti un ainavas ietekme uz cilvēci kā kolektīvu sugu.

Ieva Baltadonīte (Ieva Baltaduonyte, 1988) ir jauna māksliniece no Lietuvas, kura savos darbos izmanto fotogrāfiju un video. Absolvējusi Dublinas Tehnoloģiju institūta Fotogrāfijas bakalaura programmu . Viņas darbu pamatā ir personīgā pārcelšanās pieredze, un viņa pievēršas tēmām un jautājumiem, kas saistīti ar migrācijas kultūru. Ieva šobrīd dzīvo Lietuvā, kur pavisam nesen atgriezās pēc septiņpadsmit Dublinā, Īrijā, pavadītiem gadiem. Pārrobežu migrācija, iespējams, ir jautājums, par kuru Eiropā ir vislielākie strīdi. Jaunajiem migrantiem pārvietošanās, kas notiek gan laikā, gan telpā, ir potenciāli traumatiska, mainot viņu identitāti tā, ka mājas vairs nevar saprast kā nemainīgu, pazīstamu vietu. Ieva atklāj personiskos un kolektīvos naratīvus, kur trauma, atmiņa un identitāte veicina dziļāku iesaistīšanos starpkultūru dialogā. Izmantojot fotogrāfiju gan personiskai izpausmei, gan kritiskam dialogam ar mūsdienu sabiedrību, viņa aicina skatītāju iesaistīties sabiedriskās debatēs, izvirzot priekšplānā cilvēcisko pieredzi un atklājot to, kas citādi tiek apslēpts vai ignorēts. Viņas rūpīgi veidotajos projektos tiek apvienota politika un estētika, aicinot skatītāju uz sarunu.

Adele Bea Cipste(1998) ir Apvienotajos Arābu Emirātos dzīvojoša vizuālā māksliniece, kura galvenokārt lieto zīmēšanas un fotogrāfijas medijus. 2022. gadā viņa pabeidza mākslas bakalaura studijas Ņujorkas Universitātē Abū Dabī. Viņas mākslas darbi koncentrējas uz vietas pieredzi, pētot krustpunktus starp dabisko un konstruēto, izceļot fizisko ģeogrāfiju afektīvo spēku un reflektējot par to, kā fiziskā telpa mediē atmiņu. Šobrīd viņas mākslas prakses uzsvars ir uz jaundarbu radīšanu, kuri izriet no konkrētām lokācijām AAE un no AAE fiziskās vides īpatnībām, kā arī pārdomām par mākslinieces pastāvīgi mainīgajām attiecībām ar Latviju emigrācijas kontekstā. 2023. gadā viņa ir piedalījusies mākslas darbnīcu sērijā “Jameel” mākslas centrā kopā ar palestīniešu mākslinieci Džumanu Emilu Abūdu (Jumana Emil Abboud), "Spectrum" fotogrāfijas rezidencē “Manarat Al Saadiyat” mākslas centrā un mākslas platformas “Engage101” izstādē. Viņa strādā vienā no Persijas līča vadošajiem fotocentriem “Gulf Photo Plus”.

Laima Daberte (1991) ir beigusi arhitektūras studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī ieguvusi bakalaura grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā un ieskatu fotogrāfijā paplašinājusi ISSP skolas ievadkursā. Līdz šim viņa jau ir piedalījusies vairākās izstādēs, projektos un simpozijos. Pašlaik apgūst kuratora specializāciju Latvijas Mākslas akadēmijā.

Tereza Faleiru (Teresa Faleiro, 1992) – māksliniece no Lisabonas – strādā instalāciju un grafikas medijos. Studējusi vizuālo mākslu Lisabonas Universitātes Tēlotājmākslas fakultātē un “Arc.co” vizuālās komunikācijas un mākslas centrā. Līdz šim piedalījusies vairākās rezidencēs, projektos un izstādījusi darbus Portugālē un citviet Eiropā, tostarp “La Casa de Velázquez” Madridē, Spānijā.

Kristaps Freimanis (1995) ir multimediju mākslinieks. Viņa starpdisciplinārajā darbības laukā vērojama urbānā motīva, nejaušības un šķietamības mijiedarbība. Izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā, apakšnozarē “Kustība. Attēls. Skaņa” un Varšavas Mākslas akadēmijā. Viņa skaņu ainavu kompozīcijas veidotas no vidē ierakstītu audiofragmentu apstrādes un sintēzes.

Kaspars Groševs (1983) ir mākslinieks un kurators. 2014. gadā viņš līdzdibināja “427” galeriju – atvērtu un eksperimentālu mākslas telpu, kuru interesē radošās kopienas, sagrozīti prāti, konfabulācijas un aizraujošas mākslas prakses. Groševa darbi izstādīti Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, “Editorial” Viļņā, “darkZone” Ņūdžersijā, “No Moon” un “Art in General” Ņujorkā, “Futura” Prāgā, “BOZAR” Briselē, “Shanaynay” Parīzē, “SIC” Helsinkos, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā u.c. Groševs ir kūrējis izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā (2023), “Garage Gallery” (2023) un “City Surfer Office” (2022) Prāgā, “Skulptur Institut” Vīnē (2022), Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā (2020, 2019, 2015), “P/////AKT” Amsterdamā (2020), “Polansky Gallery” Brno (2019), kā arī dažādos Rīgas off-speisos. Groševs eksperimentē ar mūziku kopš 90. gadu beigām, kopš 2003. gada viņš vada raidījumus radio “Naba”. Kopš 2017. gada viņš līdzdarbojas kasešu izdevniecībā “No Sex Just Talk”.

Daniels Vincents Hansens (Daniel Vincent Hansen, 1991) dzīvo un strādā Tronheimā, Norvēģijā. 2017. gadā viņš pabeidza maģistrantūru Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā un kopš tā laika ir izstādījies “Babel Visningsrom” un “Fotogalleriet”, Norvēģijā, kā arī “Artothek & Bildersaal”, Vācijā u.c. Savos darbos viņš bieži spēlējas ar jaunajām tehnoloģijām, piemēram, infrasarkano fotogrāfiju, lai pastāstītu stāstus par dažādām vietām un objektiem – gan dzīviem, gan mirušiem. Šādi radītos mākslas darbos – anahroniskos tekstos un manipulētos attēlos – fakti mijas ar izdomu, tiecoties izsist skatītāja skatienu no ierastajām sliedēm. Savā praksē viņš pēta nostiprinājušos Rietumu naratīvu – kuri, rakstot pasaules vēsturi, tiecas padarīt pasauli par saprotamu vietu – izcelsmi, robežas un trūkumus. Koncentrējoties uz vietām, kas ir pārāk plašas, lai tās varētu aptvert ar stāstiem, viņš vēlas atklāt jaunus veidus, kā saprast šīs telpas un košās lietas, kas tajās mitinās.

Hedi Jānso (Hedi Jaansoo) ir māksliniece un fotogrāfe no Tallinas. Viņa ir absolvējusi Igaunijas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās mākslas (MA, 2018) un Fotogrāfijas (BA, 2014) nodaļas. Studējusi Bergenas Mākslas un dizaina akadēmijā (2012/13). Jānso strādā ar trauslumu, vājībām, saspīlējumiem un skaistumu, kā arī citām – galvenokārt nelielām – parādībām. Viņas jaunākajos darbos sapludināta fotogrāfija, ziedi, tekstils un vāzes, nefunkcionālas rotaslietas, nepabeigtas domas un neskaidri lēmumi, ilgas (piederēt) un pieņemšana. Viņu iedvesmo vecmāmiņas. Viņa cenšas pārlieku nekaitēt videi. Viņas jaunāko izstādi sauc ”Kimbutab” – tā veidota sadarbībā ar Marju Iksini, un to kūrējusi Kaisa Māzika “Rüki” galerijā Viljandi, Igaunijā.

Mihalina Kacperaka (Michalina Kacperak, 1993) ir poļu fotogrāfe, kuras radošā prakse ie-tver gan dokumentālo, gan mākslas fotogrāfiju. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu filozofijā. Viņa studē Lodzas Filmu skolā fotogrāfijas novirzienā. Kacperaka izmanto dažādas tehnikas, sākot no digitālās un analogās fotogrāfijas līdz kolāžām un arhīvu attēliem. Svarīgākā viņas darbu daļa veltīta personiskiem, sarežģītiem stāstiem, kas aktualizē tēmas, kas saistītas ar bērnību, atmiņām, sociālo atstumtību un identitāti plašā nozīmē. Viņa ir 12. Parīzes “Circu-lation(s)” festivāla laureāte (2022). Kacperakas darbi tikuši eksponēti grupu izstādēs Belos-tokas “Interphoto” festivālā (2021), Krakovas Fotomēneša programmā “Fringe” (2022), “Frames of Sopot” festivālā un “Titanikas” izstāžu zālēs Viļņā (2022). Viņas projekts “Vārīga vieta” ticis publicēts žurnālā “OVER” (2022) un ieguvis Ennas Leslijas Barturas studentu bal-vu konkursā.

Solvita Krese ir mākslas kuratore ar plašu pieredzi lokālā un starptautiskā mērogā. Dzīvo un strādā Rīgā un kopš 2000. gada vada Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC). Viņa ir bijusi kuratore un līdzkuratore daudzskaitlīgām liela mēroga starptautiskās izstādēm – tai skaitā, “Mobilais muzejs”, bijusī tekstilfabrika “Boļševička” (2021); “Pārvietojamās ainavas”, LNMM, Rīga (2018); “James Gallery”, “CUNY”, Ņujorka, (2019); “Nenorunātās tikšanās “, izstāžu zāle “Arsenāls”, Rīga, (2019); “Den Frie mākslas centrs”, Kopenhāgena; “Akademia. Performing life”, “Villa Vassilieff”, Paris (2018); “Identitāte. Aiz neskaidrības priekškara”, Ukrainas Nacionālais mākslas muzejs, Kijiva, (2016); “Re: visited“, Rīgas mākslas telpa, Rīga (2014); “Telling tales”, Nacionālā mākslas galerija, Viļņa; “KUMU”, Tallina; “CentrePasquArt”, Biel (2014); “Alternativa“, “Wyspa”, Gdaņska (2013); “Mobilais muzejs“;, Rīga (2007); “Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla no 80tiem“, LNMM, Rīga (2005); “Ķermenis Baltijas fotogrāfijā“, Berlīne (2005); “Faster than history”, “Kiasma”, Helsinki (2004) u.c. 2009. gadā viņa aizsāk laikmetīgās mākslas festivālu “Survival Kit“ un ir tā kuratore un līdzkuratore līdz 2019.gadam. Bijusi kuratore Latvijas paviljonam 59. Venēcijas mākslas biennālē (2022) un komisāre Latvijas paviljonam 56.un 58. Venēcijas biennālē (2015; 2019).

Saša Kurmazs (Sasha Kurmaz, 1986) pašlaik dzīvo un strādā Kijivā, Ukrainā. 2008. gadā absolvējis Kijivas Nacionālo kultūras un mākslas menedžmenta akadēmiju. Kurmazs ir starpdisciplinārs mākslinieks, kurš pēta dažādus veidus, kā mijiedarboties ar publisko telpu, sociālajām grupām un kopienām, kā arī pārskata mainīgās attiecības starp cilvēkiem un mūsdienu pasauli. Šiem jautājumiem viņš pievēršas, izmantojot dažādus medijus, piemēram, fotogrāfiju, video, publiskas intervences un performatīvas situācijas. Vairumā darbu viņš nododas spēlei, kurā varas struktūrām tiek atņemta vara, pētot spriedzi starp pilsoni un valsti. Kurmazs ir piedalījies daudzās starptautiskās grupu izstādēs un festivālos. 2020. gadā Kurmazs saņēma Kazimira Maļeviča balvu.

Ieva Maslinskaite (Ieva Maslinskaitė, 1999) ir starpdisciplināra māksliniece, kas galvenokārt strādā ar fotogrāfiju, un viņa rada darbus, kas saistīti ar ekoloģiju. Viņa dzīvo un strādā Viļņā, Lietuvā, un Nīderlandē. Tā kā māksliniece uzskata, ka, lai panāktu virzību uz ekoloģisku dzīvesveidu, ir nepieciešams destabilizēt mūsu bināro domāšanu par vidi, viņa interesējas par kopradi ar citām sugām, piemēram, mikroorganismiem un sēnēm, kā arī organiskiem un mākslīgiem procesiem, radot īslaicīgas un mutējošas instalācijas, skulptūras un citus attēlos balstītus darbus. Ar savu pieeju fotogrāfijai viņa mēģina atbrīvot šo mediju no antropocentriskas perspektīvas un atkal salikt to kopā, izmantojot ekocentrisku perspektīvu, un bieži vien tas nozīmē pretošanos mūsdienu attēlu kultūras mērķiem – fiksētībai, reproducējamībai un nemainīgumam. Šobrīd Maslinskaite ir fotogrāfijas bakalaura studiju noslēguma gadā Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā.

Serhejs Meļņičenko (Sergey Melnitchenko, 1991) no Ukrainas sāka nodarboties ar fotogrāfiju 2009. gadā. 2018. gadā viņš dibināja konceptuālās mākslas un fotogrāfijas skolu “MYPH”. Pēdējo gadu laikā piedalījies vairāk nekā 150 solo un grupu izstādēs, mesēs un festivālos visā pasaulē. Saņēmis Ukrainas un starptautiskus apbalvojumus, piemēram, Leica Oskara Barnaka balvu jaunpienācējiem (2017., Berlīne), balvas “Gada fotogrāfs” (2012., 2013., 2016., Kijiva, Ukraina), “Zelta Kamera” (2012., Kijiva, Ukraina). Nominēts Krakovas Fotomēneša (2013), Pinčuka Mākslas centra balvai (2015), un citām. Piedalījies “Paris Photo”, “Volta Art Fair”, “Photo L.A.”, “Photo Basel”, “Unseen Amsterdam” u. c. 2020. gadā nominēts balvai “Foam Paul Huf Award”. Kopš 2022. gada – fonda “Alexander Tutsek-Stiftung” dalībnieks (Minhene, Vācija). Platformas “FUTURES PHOTOGRAPHY” dalībnieks (2022). Darbi atrodas privātās un publiskās kolekcijās ASV, Honkongā, Ukrainā, Polijā, Francijā, Vācijā, Beļģijā, Krievijā, Lietuvā, Čehijā, Japānā, Nīderlandē, Itālijā, Šveicē un citur.

Visvalds Morkevičs (Visvaldas Morkevicius, 1990) no Lietuvas savos darbos sapludina fotogrāfiju, instalācijas un audiovizuālos medijus. “Šķiet, ka fotogrāfija ir viens no precīzākajiem medijiem, ar kuru reproducēt realitāti. Pat ja attēls izskatās precīzs un reālistisks, tas ļoti vienkārši spēj manipulēt realitātes izjūtu un attēla uztveri. Attēli var būt vizuāli, akustiski, motoriski, sensoriski, kļūt par daudzām citām lietām un formām. Attēls ar objektiem, parādībām un notikumiem, kas rodas atmiņā vai iztēlē, atjauno iepriekšējo uztvērumu vai pieredzi, kas sajaukta ar tā brīža kontekstu, kurā tas tiek apskatīts. Manā darbā šīs idejas tiek pētītas praktiski, izmantojot subjekta-objekta attiecības, bezapziņu, sevis paša netveramību, sapņus un fikciju. Mani darbi ir introspektīvi un intīmi. Es izmantoju antropoloģiskas fotogrāfijas, parastus momentuzņēmumus, konstruētus attēlus, objektus un citus kontekstus. Pielietojot dažādas “Lo-Fi” un “Hi-Fi” estētikas, es strādāju ar plašu materiālu spektru, sākot no klasiskās analoga fotogrāfijas un beidzot ar moderniem digitālajiem rīkiem. Šādi savos darbos es manipulēju laika izjūtu un darbu uztveri.” Sadarbojies ar: “L'UOMO Vogue”, “Dazed Digital”, “i-D online”, “Zeit Campus”, “NEON Magazin”, “Nido”, "Let it Go", secretthirteen.org, “Granvat, Stroom Records” u.c.

Zuzana Pustajova (Zuzana Pustaiova, 1990) no Slovākijas vizuālajā mākslā sākotnēji pievērsās glezniecībai, taču drīz vien pārslēdzās uz fotogrāfiju, kuru studēja Bratislavas Mākslas akadēmijā Slovākijā, kā arī Bīlefeldas Lietišķo zinātņu universitātē Vācijā. 2022. gada janvārī ieguva mākslas doktora grādu. Savos darbos pēta lomu spēles mūsdienu sabiedrībā kā svarīgu elementu, kas veido attiecības starp ģimenes locekļiem, radiem, draugiem un citām atšķirīgām sociālajām grupām. Viņa asprātīgi, humoristiski un ironiski atsedz kultūras stereotipus, kas saistīti ar dzimti, vecumu, tradīcijām un sociālo iekļaušanu. Saņēmusi Roviņas Foto dienu galveno balvu (2021), Bjalistokas “Interphoto” balvas fināliste (2021); pirmā vieta Roviņas Foto dienās (2018), “Lucie Foundation Scholarship” fināliste (2017) u.c. 2018. gadā viņa ieguva Slovākijas Gada fotogrāfes titulu. Pustaijova dzīvo un strādā Levicē un Bratislavā.

Maija Rudovska ir neatkarīga kuratore, pētniece un mākslas kritiķe. Viņai ir vairāk nekā 10 gadu pieredze, strādājot ar projektiem gan ārvalstīs, gan Latvijā. Rudovska ieguvusi bakalaura grādu vizuālās mākslas pedagoga kvalifikācijā Latvijas Universitātē (2006) un maģistra grādu mākslas vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā (2009). Viņa ir papildinājusi zināšanas pēcdiploma studijās kūrēšanā “Curatorlab” programmā, Zviedrijas Mākslas, amatu un dizaina universitātē, Stokholmā (2009/2010). Rudovska ir kūrējusi izstādes un projektus Manifestas biennāles ietvaros (Marseļā), galerijā “Futura”, Prāgā, “Foundation Ricard”, Parīzē, “Bozar Centre for Fine Arts”, Briselē, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā, “Moderna Museet”, Malmē un citur. Kopš 2011. gada viņa vada platformu “Blind Carbon Copy”, kas veido ilgtspējīgas sadarbības starp kuratoriem, māksliniekiem un citiem radošajiem cilvēkiem. Rudovska ir publicējusies tādos žurnālos un tiešsaistes platformās kā “ArtForum”, “FlashArt”, “SelectionArts”, “Calvert”, “Guardian”, “Echo Gone Wrong” u.c. Pēdējos gados viņa ir iesaistījusies jaunās mākslinieku un kuratoru paaudzes apmācībā un mentorēšanā Latvijas mākslas institūcijās.

Agņeška Sejuda (Agnieszka Sejud, 1991) ir vizuālā māksliniece no Polijas, aktīviste un mākslinieku duo “KWAS” dalībniece. Viņa ir pabeigusi Vroclavas Universitātes Jurisprudences, administrācijas un ekonomikas fakultāti, kā arī Radošās fotogrāfijas institūtu Silēzijas Universitātē Opavā, Čehijā. Sejuda izmanto dažādus medijus, lai pētītu cilvēka identitātes aspektus, individuālās brīvības ideju, kā arī apspiedošas sistēmas, kas ierobežo cilvēku neatkarību. Māksliniece strādā ar fotogrāfiju, digitālajām un analogajām kolāžām, grāmatām un zīniem, videomākslu un instalācijām. Viņai piemīt spilgts, kaleidoskopisks un psihedēlisks pasaules redzējums. Savu ideju un nolūku ilustrēšanai Sejuda nereti izmanto tēlu deformācijas un dekonstrukciju. Viņas darbi tikuši izstādīti starptautiski.

Inūteks Storks (Inuuteq Storch, 1989), dāņu mākslinieks, dzīvo un strādā Grenlandē. Viņš ir absolvējis Starptautisko fotogrāfijas centru Ņujorkā un Fatamorgana fotoskolu Kopenhāgenā. Inuteka darbi pieder dažādiem žanriem, taču saturiski ir saistīti ar Grenlandes identitāti. Viņa darbi izstādīti Grenlandē, Dānijā, ASV, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Islandē, Kanādā un Kolumbijā. Inuteks ir izdevis fotogrāmatas “Porcelāna dvēseles” (2018, “Konnotation”), “Miesa” (2019, “Disko Bay”, un 2021, Roulette Russe) un “Okeāna sargi” (2022, “Disko Bay”).

Jeļena Subača (Elena Subach, 1980) ir ukraiņu vizuālā māksliniece un fotogrāfe. Dzimusi Červonohradā, Ukrainā. Pašlaik dzīvo Ļvivā, Ukrainā. Pirms pievēršanās fotogrāfijai Jeļena studēja ekonomiku, iegūstot maģistra grādu Volinskas Valsts universitātē Ukrainā. Pie sava unikālā skatījuma uz Ukrainas vizuālo kultūru viņa nonāca pašmācības ceļā. Savā radošajā praksē Jeļena apšauba reliģiju, tradīcijas, vēstures konstruēšanu un padomju koloniālās pagātnes sekas. Kopš 2018. gada Elena šīs idejas attīstījusi savā projektā "Vecmāmiņas uz debesu malas", kura ietvaros viņa pēta un fotografē pārpildītas reliģiskās svinības un ceremonijas Ukrainā. Vēlme likt lietā māksliniecisku skatienu, lai parādītu Ukrainas bagātīgo kultūras mantojumu, ir jaušama visā, ko viņa iemūžina, un viņa no savas dzimtenes gūst bezgalīgu iedvesmu. Viņa ir saņēmusi tādas balvas kā “New East Photo Prize” (2016) un “Gaude Polonia” stipendiju (2019), savukārt viņas fotogrāfijas ir tikušas publicētas žurnālos “British Journal of Photography”, “Weltkunst”, “Vogue Poland”, “Guardian”, “Süddeutsche Zeitung” un daudzos citos. Viņas darbi tikuši eksponēti starptautiskās izstādēs, kā pēdējās minamas Vilija Branta Namā Berlīnē, Pasaules Bankā Vašingtonā, Katažinas Koziras Fondā Varšavā, Tiho Brahes muzejā Venā, Zviedrijā (2022), Vīnes Mākslas forumā Austrijā (2022) un “MUZA- Eretz Israel” muzejā Telavivā (2022). Viņa piedalījusies Odesas Fotodienu festivālā (Ukraina, 2021), “Circulations” festivālā (Francija, 2018), Lodzas Fotofestivālā (Polija, 2019), 2022. gada Landskronas Fotofestivālā (Zviedrija, 2022), “Noorderlicht” Starptautiskajā fotofestivālā (2022). 2022. gadā izdevniecībā “Besides Press” tika publicēts viņas projekts “Apslēpts”, kas pievēršas kultūras mantojuma aizsardzībai kara plosītā valstī.

Diāna Tamane (1986) dzimusi Rīgā, dzīvo un strādā starp Tartu un Rīgu. Viņas darbu pamatā ir personīgi stāsti, kas veidojas, apkopojot viņas pašas, kā arī viņas radinieku ikdienas pieredzi, iespaidus, ieradumus un atmiņas. Šīm antropoloģiskajām darbībām māksliniece galvenokārt izmanto fotogrāfiju un video, dokumentējot savu stāstu varoņus, kā arī viņu dzīves telpas. Vairākos projektos viņa kā izejmateriālu izmantojusi arī vernikulāro fotogrāfiju un piemiņas lietas. Mākslinieces darbos ģimenes albumi, dokumenti un privātas sarakstes pārvēršas katalizatoros, ļaujot ne tikai atklāt aizkustinošus autobiogrāfiskus stāstus, bet arī trāpīgi atainot sabiedrību un mūsu neseno vēsturi. Absolvējusi Tartu Mākslas koledžu, “Sint-Lucas” mākslas skolu Briselē un HISK mākslas institūtu Gentē. 2018. gadā ieguvusi “Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT” balvu “Meklējam jauno fotogrāfijā”! Viņas darbi izstādīti pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (Latvija), Tartu Mākslas muzejā, Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā (Igaunija), Kijivas biennālē (Ukraina), Valsts Laikmetīgās mākslas muzejā “S.M.A.K.” Gentē (Belģija), Vintertūras Fotomuzejā (Šveice), Katmandu Triennālē (Nepāla), “Surplus Space” (Ķīna) un citur. 2020. gadā izdevniecība “APE” (Beļģija) izdeva viņas pirmo grāmatu “Flower Smuggler” (“Ziedu kontrabandiste”), kura saņēma “Les Rencontres d’Arles” fotogrāmatu balvu un tika nominēta nozīmīgajai “Paris-Photo Aperture Foundation PhotoBook Awards”.

Agate Tūna (1996) ir starpdisciplināra māksliniece, šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Savos darbos izmanto analogo un eksperimentālo (tai skaitā filmu zupas, ķīmijgrammas un fotogrammas) fotogrāfiju, kā arī glezniecību un skaņas kompozīciju. Apvienojot dokumentālo un mākslas fotogrāfiju, instalāciju un mutvārdu stāstniecību, mākslinieces darbos caur personiskās pieredzes prizmu atspoguļojas pārdomas par Latvijā postpadomju periodā populārajām ezoteriskajām praksēm. Tūna ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (2020) un absolvējusi ISSP fotoskolu (2022), kur apguva divu gadu programmu “Attīstot fotogrāfijas valodu”. Šobrīd Tūna turpina studijas maģistrantūrā, starpdisciplinārajā programmā POST Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs un mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs: Personālizstāde: “Neredzamo lietu kārtība” (“Dom”, Rīga, 2022). Grupu izstādes: “Metahorror meets Metahumour”, “Lethaby” galerija, Londona, 2023), “EiTiET”, (“5 MALŪNAI”, Viļņa, 2023), “POST FM”, (radio “Naba”, 2021), “Rezonanse” (Cēsu koncertzāle, Cēsis, 2020), Academia (izstāžu zāle “Arsenāls”, Rīga, 2019) “Neviens to Nelūdza” (“Boļševička”, Rīga, 2019), “ArtVilnius’19” (“Litexpo”, Viļņa, 2019).

Karolina Vojtasa (Karolina Wojtas, 1996) ir fotogrāfe no Polijas. Viņa studē Lodzas Filmu skolā un Radošās fotogrāfijas institūtā Čehijā. Viņa dzīvo krāsainā eksperimentu un nebeidzamas jautrības pasaulē. Viņu sajūsmina bērnu fantāzijas un atmiņas, un par iedvesmu var kalpot nekārtība vectēva dārzā vai milzīgs slidkalniņš. Ir neiespējami izkļūt cauri viņas izstādēm, kas dažkārt viscaur aprotātas ar brokātu un baloniem. Taču var sajusties kā bērns – rotaļāties, aizmirsties un parakņāties.

Līga Spunde (1990) dzimusi Rīgā, Latvijā. Savus darbus bieži veido kā multimediālas instalācijas, kurās personīgi stāsti cieši savīti ar apzināti konstruētu fikciju. Radot plašu, bet reizē smalku tematisku tīklojumu, darbos tiek ietvertas atsauces uz dažādiem laikiem un simboliem. Interpretācijas precizitāte un jauniegūtais konteksts kļūst par personīgās pieredzes paplašinājumu, aizsniedzoties līdz vispārzināmām patiesībām. Darbi tiek risināti visdažādākajos materiālos un medijos. Piedalījusies vairākās izstādēs un mākslas projektos gan Latvijā, gan ārzemēs: “Neviena svētība par ļaunu nenāks” (“Būt drošībā ir bīstami”, Survial Kit 11, Latvijas Laikmetīgās Mākslas centrs, Rīga, 2020), “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” (Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga, 2019), Champs-Élysées (galerija “427”, Rīga, 2019), “Interlūdija” sadarbībā ar Alvi Misjunu (Rīgas Cirka ziloņu stallī, “Kvadrifrons”, Rīga, 2018), “Ekrāna ēra I: Pašportrets” (Rīgas mākslas telpa, Rīga, 2018), Free French Fries (Komplot, Beļģija, 2017), “NNN”, (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga, 2017) u.c.