Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “BOTĀNISKAIS DĀRZS”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Sabiedrības apziņā bija nobriedusi doma, ka visi virszemes fakti ir jāignorē, un ka respiratoru lietošanas atcelšana, ir pozitīvs ieguvums. Daži ieminējās, ka vajadzētu aizliegt arī gaisa kuģus. Gaisa kuģus tomēr neaizliedza, jo tie ļoti dziļi bija iesakņojušies Mašīnas sistēmā. Tomēr, gadu no gada, tos lietoja aiz vien retāk, un progresīvie cilvēki tos gandrīz nemaz vairs nepieminēja.
Kāds cits svarīgs notikums bija reliģijas Mašīnas atjaunošana. Šī svarīgā jautājuma iztirzāšana radīja atsaucību visu cilvēku sirdīs. Tie, kas jau sen slepeni pielūdza Mašīnu, tagad sāka par to runāt skaļi.
Viņi stāstīja par ekstāzi, kas tos pārņem, aizskarot kādu pogu, lai cik nesvarīga tā būtu, vai par brīdi, kad tiek iedarbināts elektriskais zvans, pat tad, ja tas bija pilnīgi lieki. Viņi stāstīja par dīvaino, svētsvinīgo mieru, kas tos pārņem pēc saskarsmes ar “Mašīnas grāmatu”.
Mašīnas grāmata bija vienīgā grāmata, kas bija izdzīvojusi no piedrazotā Literatūras laikmeta, tajā bija atrodamas Mašīnas instrukcijas - pilnīgi visām dzīves nejaušībām.
“Mašīna ir ideju draugs un māņticības ienaidnieks: Mašīna ir visuspēcīga un mūžīga. Lai slavēta Mašīna!” No vārda “reliģija” cītīgi izvairījās, un teorētiski Mašīna vēl aizvien skaitījās cilvēku radīta un cilvēku instruments. Bet īstenībā visi, izņemot dažus reakcionārus, pielūdza to kā dievību. Pielūgsmei nebija vienotas formas.
Kādu ticīgo visvairāk sajūsmināja zilās optiskās plates, caur kurām viņš redzēja citus ticīgos; citu piesaistīja Labošanas Aparāts, kuru kāds ķeceris bija pielīdzinājis tārpiem; kāds cits dievināja liftus; vēl kādu citu dziļi iespaidoja Grāmata.
Katrs pielūdza to vai ko citu, un, lūdzās, lai pielūgsmes objekts aizliek par viņu labu vārdu Mašīnai. Drīz sākās arī citādi domājošo vajāšana. Bet cilvēku prāti jau bija tam sagatavoti, un katrs, kas neatzina vismaz minimumu, kas bija pazīstams kā “deviņpadsmitais nedenomentālais Mehānisms”— dzīvoja Izstumtības draudos, kas, kā zināms, nozīmē nāvi.
Neviens neuzdrīkstējās atzīt, ka cilvēki zaudējuši kontroli pār Mašīnu. Gadu no gada to apkalpoja aizvien prasmīgāk, bet ar aizvien dilstošu inteliģenci. Jo labāk kāds zināja savu pienākumu Mašīnā, jo mazāk saprašanas tam bija par kaimiņa pienākumiem. Visā pasaulē vairs nebija neviena cilvēka, kas spētu izprast šo monstru visā pilnībā. Visas ģeniālās smadzenes bija aizgājušas bojā. Tiesa, bija atstāti izsmeļoši norādījumi par Mašīnas darbību, un katrs pēcnācējs tomēr apguva kādu daļu no tiem. Tomēr, cilvēce savā tieksmē pēc ērtības, bija sevi iztērējusi. Tā pārāk izšķērdīgi bija ekspluatējusi dabas resursus.
Klusi un pašapzinīgi cilvēce vizījās uz pagrimumu un progress nozīmēja Mašīnas progresu.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“[It] did but voice a feeling already latent in the minds of men — a feeling that terrestrial facts must be ignored, and that the abolition of respirators was a positive gain. It was even suggested that air-ships should be abolished too. This was not done, because air-ships had somehow worked themselves into the Machine’s system. But year by year they were used less, and mentioned less by thoughtful men.
The second great development was the re-establishment of religion. No one could mistake the reverent tone in which the peroration had concluded, and it awakened a responsive echo in the heart of each. Those who had long worshipped silently, now began to talk. They described the strange feeling of peace that came over them when they handled the Book of the Machine, the pleasure that it was to repeat certain numerals out of it, however little meaning those numerals conveyed to the outward ear, the ecstasy of touching a button, however unimportant, or of ringing an electric bell, however superfluously.
[The Book] was a survival from the ages of litter — one book. This was the Book of the Machine. In it were instructions against every possible contingency
“The Machine,” they exclaimed, “feeds us and clothes us and houses us; through it we speak to one another, through it we see one another, in it we have our being
The Machine is the friend of ideas and the enemy of superstition: the Machine is omnipotent, eternal; blessed is the Machine.”
The word “religion” was sedulously avoided, and in theory the Machine was still the creation and the implement of man. But in practice all, save a few retrogrades, worshipped it as divine. Nor was it worshipped in unity.
One believer would be chiefly impressed by the blue optic plates, through which he saw other believers; another by the mending apparatus, which sinful …. had compared to worms; another by the lifts, another by the Book.
And each would pray to this or to that, and ask it to intercede for him with the Machine as a whole. Persecution — that also was present. It did not break out, for reasons that will be set forward shortly. But it was latent, and all who did not accept the minimum known as 19 “undenominational Mechanism” lived in danger of Homelessness, which means death, as we know.
No one confessed the Machine was out of hand. Year by year it was served with increased efficiency and decreased intelligence. The better a man knew his own duties upon it, the less he understood the duties of his neighbour, and in all the world there was not one who understood the monster as a whole. Those master brains had perished. They had left full directions, it is true, and their successors had each of them mastered a portion of those directions. But Humanity, in its desire for comfort, had over-reached itself. It had exploited the riches of nature too far. Quietly and complacently, it was sinking into decadence, and progress had come to mean the progress of the Machine.”
Edward Morgan Forster