Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “UZVARAS BULVĀRIS”
For English look below.
Gandrīz visi mūsdienās ir piedzīvojuši fantoma zvanīšanu – tā ir dzirdes halucinācija, kuras rezultātā cilvēki jūt sava mobilā telefona zvanīšanu vai vibrēšanu, kad tas patiesībā nemaz nezvana. Šīs dzirdes halucinācijas ir izskaidrojamas ar to, ka mūsu viedierīces vienmēr ir mums līdzās un kļūst par daļu no mūsu ķermeņa. Digitālās tehnoloģijas šodien kļuvušas par fantoma locekli, radot diskomforta un satricinājuma sajūtu, vai par identitātes krīzi, kad piedzīvojam “atvienošanos”.
Pirms digitālo tehnoloģiju laikmeta un jau sākot ar primitīviem akmens, koka un kaula darbarīkiem, jebkuru tehnoloģiju varējām uztvert kā sava fiziskā ķermeņa spēju un maņu paplašinājumu, kas izmainīja veidu kā domājam, rīkojamies un uztveram pasauli. Arkls izmainīja zemnieka perspektīvu, paplašinot cilvēka roku darba spējas, bet mikroskops pavēra zinātniekam jaunas iespējas fiziskās pasaules aprišu izzināšanā, paplašinot cilvēka redzes spējas. Virspusēji, mūsu viedierīces ir paplašinājušas mūsu taktilās maņas, taču tās kļuvušas ne tikai par mūsu fizisko, bet arī mūsu mentālo spēju turpinājumu. Viedierīces ir kļuvušas par mūsu otro “es”– identitātes paplašinājumu un atbalsi.
Angļu rakstnieka Edvarda Morgana Forstera 1909. gadā izdotā zinātniskās fantastikas novele “Mašīna apstājas” ir protests pret tehnoloģijas dehumanizējošo ietekmi uz sabiedrību. Viņš apraksta dzīvi pēc vārdā nenosauktas katastrofas, klimata pārmaiņām vai nāvējošas pandēmijas, kas ir iznīcinājusi iespēju cilvēkiem apdzīvot zemi. Cilvēki ir uzsākuši dzīvi pazemē, kur katrs dzīvo izolācijā un vienatnē. Tā ir dzīve, kas balstīta uz sociālo distancēšanos un attālinātu komunikāciju; visu pazemes iedzīvotāju fiziskās, mentālās un intelektuālās vajadzības apmierina ar Mašīnas starpniecību. Šajā mehanizētajā pasaulē cilvēki ir pazaudējuši savus dabīgos izdzīvošanas instinktus un prasmes; un jebkura sacelšanās pret Mašīnu nozīmēja būt atvienotam no Mašīnas, kas nozīmētu drošu bojāeju.
Tehnoloģiskais darvinisms paredz, ka kādi atmirs, bet izdzīvos tie, kas ļausies tehnoloģiju izaicinājumam un adaptēsies. Reflektējot par Forstera noveli, šodien varam jautāt: Vai mēs, līdzīgi kā Mašīnas paverdzinātie, dodamies pretim sociālai atsvešinātībai un vientulībai, ļaujot tai valdīt pār mūsu dzīvēm; vai atradīsim atbildi izstumtībā, atvienojoties no paverdzinātā stāvokļa; vai iespējama nekaitīga simbioze, starp pielāgošanos jaunajam digitālās starpniecības stāvoklim un dabīgās esības pastāvēšanu?
Anete Skuja
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
Almost everyone nowadays has experienced phantom ringing syndrome - it is a perception that one’s mobile phone is vibrating or ringing, when it’s not. These hallucinations can be explained by the fact that our smart devices are always with us, almost as a part of our body. Digital technology today has become a phantom limb, creating a feeling of discomfort, shock, and even an identity crisis as we experience "disconnection".
Before digital technology, we created primitive tools of stone, wood and bone and we perceived technology as an extension of our body's abilities and senses. Technology changed the way we think, act and perceive the world. The plow changed the perspective of the farmer, expanding the ability of his hands, but the microscope opened up new possibilities for the scientist to explore the physical world, expanding his human vision. On the surface, our smart devices have expanded our tactile senses, but they have now become a extention not only of our physical but also of our mental selves. Smart devices have become our second self - extention and echo of our identity.
The science fiction novel, titled “The Machine Stops”, published in 1909 by the English writer Edward Morgan Forster, is a protest against the dehumanizing effects of technology on society. He describes life after an unnamed catastrophe, climate change or a deadly pandemic, that has destroyed the land. People have started living underground, where everyone lives in isolation and solitude. It is a life based on social distancing and remote communication; the physical, mental and intellectual needs of all the underworld are met through the Machine. In this mechanized world, people have lost their natural instincts and survival skills. Any rebellion against the Machine means isolation and a safe death.
Technological Darwinism predicts that some will die, but those who will give in to the challenge of technology and adapt - will survive.
Reflecting on Forster's short story, we may ask today: Are we, like the slaves of the Machine, facing social alienation and loneliness, allowing it to rule our lives? Or whether we will find the answer in disconnecting from state of slavery ? Is a harmless symbiosis between adapting to the new state of digital mediation and existing as a part of the natural world even possible?
Anete Skuja