Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA "RIGONDAS GATVE"
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Iztēlojies mazu, bites šūnai līdzīgu, astoņstūrainu telpu bez loga, bez lampas, tomēr maigas gaismas piepildītu. Tajā nav ventilācijas sprauslu, taču gaiss tur ir svaigs. Un, lai arī neredz nevienu mūzikas instrumentu, telpa melodiski vibrē. Istabas vidū atrodas atpūtas krēsls un pie tā — lasāmā pults. Citu mēbeļu telpā nav. Atpūtas krēslā sēž satuntulējies ķermenis— neliela auguma sieviete, bāla kā piepe. Tā ir viņas istabiņa.
Atskan elektriskais zvans.
Sieviete pieskaras kādam slēdzim, un mūzika apklust.
«Laikam jānoskaidro, kas tur ir,» viņa nodomāja un iekustināja krēslu, kuru, tāpat kā mūziku, darbināja mehānisms. Krēsls aizslīdēja uz istabas otru pusi, kur vēl aizvien uzmācīgi skanēja zvans.
— Kas tur ir? — sieviete jautāja nedaudz aizkaitinātā balsī. Viņa jau vairākkārt, klausoties mūziku, bija iztraucēta. Sievietei bija tūkstošiem paziņu, jo cilvēku savstarpējie sakari bija milzīgi paplašinājušies.
Tiklīdz sieviete pacēla klausuli, viņas bālā, grumbainā seja pārvērtās smaidā, un viņa teica: — “Labi, lai notiek. Parunāsimies, es tūlīt izolēšos.”
Viņa pieskārās izolācijas rokturim, lai neviens cits nevarētu ar viņu sarunāties. Tad viņa izslēdza apgaismes aparātu, un telpa iegrima tumsā.
— Pasteidzies! — īgnumama atgriežoties, viņa izsaucās. “Pasteidzies, dēls, es šeit tumsā izšķiežu savu laiku”.
Pagāja vismaz piecpadsmit sekundes, līdz apaļā plate, kuru viņa turēja savās rokās, iemirdzējās. Noplaiksnīja blāvi zilgana gaisma, tā kļuva tumšāka un pārvērtās purpursarkanā krāsā. Visbeidzot viņa saskatīja sava, planētas otrā pusē dzīvojošā, dēla atveidu. Un viņš redzēja māti.
— Es jau tev zvanīju agrāk, māt, bet tu vienmēr esi aizņemta vai izolējusies. Man jāpastāsta tev kas svarīgs.
— Kas noticis, dārgo zēn? Saki ātri. Kādēļ tu nevarēji to paziņot pa pneimatisko pastu?
— Tāpēc, ka labprāt vēlos to pateikt pats. Vēlos, lai tu mani apciemo.
Māte vēroja dēla seju zilajā platē.
— Bet es taču tevi redzu!, — viņa iesaucās. — Ko tad tu vēl vēlies?
— Vēlos redzēt tevi tieši, nevis ar Mašīnas starpniecību, — dēls sacīja.
— Es vēlos runāt ar tevi pašu, bez apnikušās Mašīnas.
— Klusē! — māte iesaucās, neskaidru baiļu pārņemta.
— Tu nedrīksti teikt neko sliktu par Mašīnu.
— Kāpēc ne?
— To nedrīkst neviens.
— Tu runā tā, it kā Mašīnu būtu radījis dievs, — dēls sašutis sauca.
— Es pat ticu, ka Tu to pielūdz, kad esi nelaimīga. Neaizmirsti, ka Mašīnu radījuši cilvēki. Izcili cilvēki, tomēr tikai cilvēki. Mašīna nozīmē ļoti daudz, bet ne visu. Platē es redzu kaut ko līdzīgu Tev, taču neredzu Tevi pašu. Klausulē dzirdu kaut ko līdzīgu Tavai balsij, tomēr nedzirdu Tevi pašu. Gribu, lai tu atbrauc un kādu laiciņu padzīvo pie manis. Paciemojies, lai mēs varam pārrunāt manas ieceres”.
Māte mēģināja atrunāties, ka esot grūti atlicināt laiku apciemojumam.
— Ar gaisa kuģi tu vari atlidot divās dienās.
— Man nepatīk gaisa kuģi.
— Kāpēc?
— Man ir pretīga tā šausminošā brūnā zeme un jūra, un zvaigznes, kad satumst. Man gaisa kuģī nerodas nekādas domas.
— Kādas domas gan var rasties gaisā?”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“Imagine, if you can, a small room, hexagonal in shape, like the cell of a bee. It is lighted neither by window nor by lamp, yet it is filled with a soft radiance. There are no apertures for ventilation, yet the air is fresh. There are no musical instruments, and yet, at the moment that my meditation opens, this room is throbbing with melodious sounds. An armchair is in the centre, by its side a reading-desk — that is all the furniture. And in the armchair there sits a swaddled lump of flesh — a woman, about five feet high, with a face as white as a fungus. It is to her that the little room belongs.
An electric bell rang.
The woman touched a switch and the music was silent.
“I suppose I must see who it is”, she thought, and set her chair in motion. The chair, like the music, was worked by machinery and it rolled her to the other side of the room where the bell still rang importunately.
“Who is it?” she called. Her voice was irritable, for she had been interrupted often since the music began. She knew several thousand people, in certain directions human intercourse had advanced enormously.
But when she listened into the receiver, her white face wrinkled into smiles, and she said: “Very well. Let us talk, I will isolate myself. She touched the isolation knob, so that no one else could speak to her. Then she touched the lighting apparatus, and the little room was plunged into darkness.
“Be quick!” she called, her irritation returning. “Be quick, Kuno; here I am in the dark wasting my time.” But it was fully fifteen seconds before the round plate that she held in her hands began to glow. A faint blue light shot across it, darkening to purple, and presently she could see the image of her son, who lived on the other side of the earth, and he could see her.
“I have called you before, mother, but you were always busy or isolated. I have something particular to say.”
“What is it, dearest boy? Be quick. Why could you not send it by pneumatic post?”
“Because I prefer saying such a thing. I want you to come and see me”
Vashti watched his face in the blue plate.
But I can see you!” she exclaimed. “What more do you want?”
“I want to see you not through the Machine,” said Kuno. “I want to speak to you not through the wearisome Machine.”
“Oh, hush!” said his mother, vaguely shocked. “You mustn’t say anything against the Machine.”
“Why not?”
“One mustn’t.”
“You talk as if a god had made the Machine,” cried the other. “I believe that you pray to it when you are unhappy. Men made it, do not forget that. Great men, but men. The Machine is much, but it is not everything. I see something like you in this plate, but I do not see you. I hear something like you through this telephone, but I do not hear you. That is why I want you to come. Pay me a visit, so that we can meet face to face, and talk about the hopes that are in my mind.”
She replied that she could scarcely spare the time for a visit.
“The air-ship barely takes two days to fly between me and you.”
“I dislike air-ships.”
“Why?”
“I dislike seeing the horrible brown earth, and the sea, and the stars when it is dark. I get no ideas in an air-ship.”
“What kind of ideas can the air give you?””
Edward Morgan Forster