Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “LUCAVSALA”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Māte ģenerēja gaismu, un, skats, ko viņa redzēja - gaismas pielietā un elektriskām pogām piebārstītā telpa, viņu uzmundrināja. Pogas un slēdži bija visur. Bija pogas, kuras nospiežot varēja pasūtīt ēdienu, mūziku, apģērbu. Tur bija siltas vannas poga, kuru piespiežot, no grīdas iznira rožaina, marmora imitācijas vanna, kas bija līdz malām pilna ar siltu, smaržojošu šķidrumu. Bija arī aukstās vannas poga. Bija poga literatūras pasūtīšanai. Un, protams, bija arī slēdži, ar kuru palīdzību, viņa varēja sazināties ar draugiem. Istaba, lai gan tā bija gandrīz tukša, atradās saskarē ar visu, kas viņai pasaulē bija nozīmīgs. Māte pasteidzās izslēgt izolācijas slēdzi un pēdējo trīs minūšu laikā uzkrātā informācija sagruva pār viņu. Telpu piepildīja zvanu un runājošu skaļruņu troksnis.
Kādi bija jaunie produkti? Vai viņa tos iesaka? Vai pēdējā laikā ir radušās kādas jaunas domas? Vai viņa var pastāstīt savas domas?
Uz vairums jautājumu, viņa atbildēja aizkaitinātā balsī — tā bija īpašība, kas kļuva aizvien izteiktāka šajā strauji pieaugošā ātruma laikmetā. Viņa teica, ka jaunie produkti esot briesmīgi.
Laiks gāja, un dažādie defekti cilvēkus vairs īpaši neuztrauca.
Defekti netika novērsti, bet cilvēku maņu orgāni pēdējā laikā bija tā notrulinājušies, ka tie iztapīgi pacieta visas Mašīnas kaprīzes.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“Then she generated the light, and the sight of her room, flooded with radiance and studded with electric buttons, revived her. There were buttons and switches everywhere — buttons to call for food for music, for clothing. There was the hot-bath button, by pressure of which a basin of (imitation) marble rose out of the floor, filled to the brim with a warm deodorized liquid. There was the cold-bath button. There was the button that produced 3 literature. And there were of course the buttons by which she communicated with her friends. The room, though it contained nothing, was in touch with all that she cared for in the world.
Vashti’s next move was to turn off the isolation switch, and all the accumulations of the last three minutes burst upon her. The room was filled with the noise of bells, and speaking-tubes. What was the new food like? Could she recommend it? Has she had any ideas lately? Might one tell her one’s own ideas?
To most of these questions she replied with irritation — a growing quality in that accelerated age. She said that the new food was horrible.
Time passed, and they resented the defects no longer. The defects had not been remedied, but the human tissues in that latter day had become so subservient, that they readily adapted themselves to every caprice of the Machine.”
Edward Morgan Forster