Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “VEIKALS “PĻAVNIEKI””
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Uz mazā rakstāmgaldiņa pie viņas gultas atradās vienīgā palieka no piesārņotā Grāmatu un Papīra laikmeta. Tā bija Mašīnas Grāmata ar instrukcijām, kā rīkoties dažādās situācijās. Ja viņai kļuva karsti vai auksti, vai parādījās gremošanas traucējumi vai nevarēja atcerēties kādu vārdu, viņa atšķīra Grāmatu un uzzināja, kura poga jānospiež. To bija izdevusi Centrālā Komiteja. Grāmatas greznais iesējums pilnīgi atbilda tā laikmeta gaumei.
Sēdēdama gultā, viņa godbijīgi paņēma Grāmatu savās rokās. Viņa pārlaida acis pāri gaišajai istabai, jo šķita, ka kāds viņu novēro. Tad pa pusei nokaunējusies, pa pusei priecīgi, viņa nomurmināja: «Ak, Mašīna! Ak, Mašīna!» un pielika Grāmatu pie lūpām. Trīs reizes viņa to noskūpstīja; trīs reizes nolieca galvu; trīs reizes izjuta pieņemšanas neprātu. Pabeigusi savu rituālu, viņa uzšķīra 1367. lappusi, kurā bija lasāms gaisa kuģa attiešanas saraksts no Dienvidu puslodes salas, zem kuras dzīvoja viņa, uz Ziemeļu puslodes salu, zem kuras dzīvoja viņas dēls.
Māte nodomāja: «Nē, es nebraukšu, man taču nav laika.»
Viņa izslēdza gaismu un aizmiga; pamodās un ieslēdza gaismu; ēda un apmainījās domām ar draugiem, klausījās mūziku un apmeklēja lekcijas; tumšināja telpu un gulēja. Virs viņas, zem viņas, visapkārt viņai mūžīgi dūca Mašīna;
Viņa to pat nemanīja, jo bija jau piedzimusi ar šo dūkoņu ausīs. Dūcošā Zeme.
Viņa nekad nebija piedzīvojusi klusumu un tā nākšana viņu bija gandrīz nogalinājusi. Klusums taču nogalināja tūkstošiem cilvēku. Kopš dzimšanas ap viņiem bija nepārtraukta dūkoņa. Ausīm tas bija tas pats, kas plaušām mākslīgais gaiss.
Protams, komunikāciju sistēmas viņa pārzināja pilnībā. Tajās nebija nekā noslēpumaina. Viņa izsauks automašīnu, un tā pa tuneli aizvedīs viņu līdz gaisa kuģu stacijas liftam. Šo satiksmes sistēmu lietoja jau daudzus gadus, ilgi pirms Mašīnas ienākšanas pasaulē. Pats par sevi saprotams, ka viņa pazina to civilizāciju, kas bija pastāvējusi tieši pirms tagadējās. Šī civilizācija bija kļūdījusies, nosakot sistēmas funkcijas, un lietojusi to, lai tuvinātu cilvēkus lietām, bet nevis, lai tuvinātu lietas cilvēkiem. Ak, šie jocīgie senie laiki, kad cilvēki devās kaut kur projām, lai ieelpotu svaigu gaisu, nevis apmainīja gaisu savās istabās! Un tomēr — viņa baidījās no tuneļa.
Tunelis aizlocījās tālumā, tomēr ne gluži tā, kā viņa atcerējās; tunelis bija lielisks, tomēr ne gluži tik brīnišķīgs, kā to bija apgalvojis lektors. Viņu sagrāba briesmīgas bailes no tiešas saskares ar visu, kas atradās ārpus viņas istabas.
Viņa atrāvās atpakaļ istabā, un siena atkal aizvērās.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“By her side, on the little reading-desk, was a survival from the ages of litter — one book. This was the Book of the Machine. In it were instructions against every possible contingency. If she was hot or cold or dyspeptic or at a loss for a word, she went to the book, and it told her which button to press. The Central Committee published it. In accordance with a growing habit, it was richly bound.
Sitting up in the bed, she took it reverently in her hands. She glanced round the glowing room as if some one might be watching her. Then, half ashamed, half joyful, she murmured 4 “O Machine! O Machine!” and raised the volume to her lips. Thrice she kissed it, thrice inclined her head, thrice she felt the delirium of acquiescence. Her ritual performed, she turned to page 1367, which gave the times of the departure of the air-ships from the island in the southern hemisphere, under whose soil she lived, to the island in the northern hemisphere, whereunder lived her son.
She thought, “I have not the time.”
She made the room dark and slept; she awoke and made the room light; she ate and exchanged ideas with her friends, and listened to music and attended lectures; she make the room dark and slept. Above her, beneath her, and around her, the Machine hummed eternally; she did not notice the noise, for she had been born with it in her ears.
She had never known silence, and the coming of it nearly killed her — it did kill many thousands of people outright. Ever since her birth she had been surrounded by the steady hum. It was to the ear what artificial air was to the lungs, and agonizing pains shot across her head.
Of course she knew all about the communication-system. There was nothing mysterious in it. She would summon a car and it would fly with her down the tunnel until it reached the lift that communicated with the air-ship station: the system had been in use for many, many years, long before the universal establishment of the Machine. And of course she had studied the civilization that had immediately preceded her own — the civilization that had mistaken the functions of the system, and had used it for bringing people to things, instead of for bringing things to people. Those funny old days, when men went for change of air instead of changing the air in their rooms! And yet — she was frightened of the tunnel: she had not seen it since her last child was born. It curved — but not quite as she remembered; it was brilliant — but not quite as brilliant as a lecturer had suggested. Vashti was seized with the terrors of direct experience. She shrank back into the room, and the wall closed up again.”
Edward Morgan Forster