Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “HIPOKRĀTA IELA”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Pateicoties zinātnes lielajiem sasniegumiem, zeme visur bija pilnīgi vienāda, un tikai ļoti neliela cilvēku daļa ceļoja. Atrā satiksme, no kuras iepriekšējā civilizācija sagaidīja tik daudz, pati sevi bija iznīcinājusi. Kāda jēga ceļot? Cilvēki ļoti reti pārvietojās, viss viņu nemiers bija koncentrēts dvēselē.
Gaisa kuģu satiksme bija paliekas no iepriekšējā laikmeta. Tos saglabāja, jo turpināt gaisa kuģu lidojumus izrādījās vienkāršāk nekā apturēt vai samazināt reisu skaitu. Tagad satiksmes pakalpojumi stipri pārsniedza iedzīvotāju vajadzības. Pilnīgi tukši gaisa kuģi cits pēc cita pacēlās no izejas krāteriem un uzlidoja debesīs, nosēžoties dienvidu poslodes piestātnēs. Gaisa satiksme bija tik ērta un pilnībā neatkarīga no laika apstākļiem, ka debesis, vienalga, skaidras vai apmākušās, atgādināja milzīgu kaleidoskopu, kurā periodiski atkārtojas vieni un tie paši raksti. Nakts vai diena, vējš vai vētra, paisums vai zemestrīce- nekas vairs netraucēja cilvēkam. Cilvēks bija savaldījis Leviatānu. Visa senā literatūra par Dabas slavināšanu vai bailēm no Dabas tagad izklausījās kā nesakarīgi bērnu šļupsti.
Rītausma, pusdienlaiks, krēsla, Zodiaka ceļš — nekas vairs neskāra cilvēku dzīvi un viņu sirdis. Zinātne nokāpa pazemē, lai pievērstos tikai tādām problēmām, par kuru atrisināšanu tā bija pārliecināta.
Māte jutās aizkaitināta, ka viņas kabīnē ielauzušies gaismas rožainie pirksti, un centās piekārtot aizkarus. Taču aizkari nokrita, un viņa pa gaismas lūku ieraudzīja mazus, rožainus mākonīšus, kas šūpojās uz zilā debesu fona. Saulei paceļoties augstāk, tās spožums iespīdēja telpā, ieskaujot sienas kā zeltaina jūra, kas viļņodamās kuģa svārstību ritmā, atgādināja biedējošu paisumu. Ja viņa neuzmanīsies, saules stari pieskarsies viņas sejai. Drebēdama šausmās, viņa piezvanīja stjuartei. Arī stjuarte sabijās, taču nevarēja palīdzēt — aizkaru piekāršana nebija viņas spēkos. Viņa pasažierei varēja piedāvāt tikai citu kabīni.
Cilvēki visā pasaulē bija gluži vienādi, tomēr gaisa kuģa stjuarte, iespējams savu īpatnējo pienākumu dēļ, mazliet atšķīrās no pārējiem. Stjuartei pasažieri bieži bija jāuzrunā bez aplinkiem; tas mainīja viņas uzvedību un piešķīra zināmu raupjumu un izteiksmes oriģinalitāti.
Kad māte iekliegdamās mēģināja izvairīties no saules stariem un gandrīz paklupa, stjuarte uzvedās gandrīz barbariski — viņa pastiepa roku, lai pasažieri atbalstītu.
— Ko jūs iedrošināties! — māte iesaucās. — Jūs aizmirstaties!
Stjuarte samulsa un atvainojās, ka nebija ļāvusi viņai paklupt.
Cilvēki cits citam nekad nepieskārās. Pateicoties Mašīnai, šis ieradums bija miris.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“Few travelled in these days, for, thanks to the advance of science, the earth was exactly alike all over. Rapid intercourse, from which the previous civilization had hoped so much, had ended by defeating itself. What was the good of going to Pekin when it was just like Shrewsbury? Why return to Shrewsbury when it would all be like Pekin? Men seldom moved their bodies; all unrest was concentrated in the soul.
The air-ship service was a relic from the former age. It was kept up, because it was easier to keep it up than to stop it or to diminish it, but it now far exceeded the wants of the population. Vessel after vessel would rise from the vomitories of Rye or of Christchurch (I use the antique names), would sail into the crowded sky, and would draw up at the wharves of the south — empty. So nicely adjusted was the system, so independent of meteorology, that the sky, whether calm or cloudy, resembled a vast kaleidoscope whereon the same patterns periodically recurred. The ship on which Vashti sailed started now at sunset, now at dawn.
Night and day, wind and storm, tide and earthquake, impeded man no longer. He had harnessed Leviathan. All the old literature, with its praise of Nature, and its fear of Nature, rang false as the prattle of a child.
Dawn, midday, twilight, the zodiacal path, touched neither men’s lives not their hearts, and science retreated into the ground, to concentrate herself upon problems that she was certain of solving.
So when Vashti found her cabin invaded by a rosy finger of light, she was annoyed, and tried to adjust the blind. But the blind flew up altogether, and she saw through the skylight small pink clouds, swaying against a background of blue, and as the sun crept higher, its radiance entered direct, brimming down the wall, like a golden sea. It rose and fell with the air-ship’s motion, just as waves rise and fall, but it advanced steadily, as a tide advances. Unless she was careful, it would strike her face. A spasm of horror shook her and she rang for the attendant. The attendant too was horrified, but she could do nothing; it was not her place to mend the blind. She could only suggest that the lady should change her cabin, which she accordingly prepared to do.
People were almost exactly alike all over the world, but the attendant of the air-ship, perhaps owing to her exceptional duties, had grown a little out of the common. She had often to address passengers with direct speech, and this had given her a certain roughness and originality of manner. When Vashti swerved away from the sunbeams with a cry, she behaved barbarically — she put out her hand to steady her. 8 “How dare you!” exclaimed the passenger. “You forget yourself!” The woman was confused, and apologized for not having let her fall. People never touched one another. The custom had become obsolete, owing to the Machine.”
Edward Morgan Forster