Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “BRĪVDABAS MUZEJS”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
Neaizmirstiet, ka pirms civilizācijas uzplaukuma kalni šķita kā neizdibināma siena, kas sniedzas līdz pat zvaigznēm. Toreiz ticēja, ka kalnu virsotnēs dzīvo tikai dievi.
— Kā gan mēs esam progresējuši, pateicoties Mašīnai! — teica māte.
— Kā gan mēs esam progresējuši, pateicoties Mašīnai! — stāvēdams gaitenī, kā atbalss atkārtoja kāds pasažieris, kas pagājušajā naktī bija pazaudējis Mašīnas rokasgrāmatu.
— Un kas ir tā baltā viela kalnu plaisās?
— Esmu aizmirsusi, kā to sauc.
— Lūdzu, aizvelciet aizkaru, šie kalni manī nerosina nekādas domas.
Kad Himalaju ziemeļu kraujas vēl snauda dziļā ēnā, tikmēr Indijas puses nogāzē uzausa saule. Meži bija iznīcināti literatūras laikmetā, kad tika ražota avīžu papīra masa, bet kalnu sniegi vēl aizvien modās, lai mirdzētu rītausmā, un mākoņu lēveri vēl aizvien rāmi tiem slīdēja garām. Ielejā varēja saskatīt sagruvušas senās pilsētas, gar kuru sienām lodāja gandrīz izsīkušas upes. To krastos vietām rēgojās mākslīgie krāteri, kas norādīja mūsdienu pilsētu atrašanās vietas. Pāri šai ainavai steidzās gaisa kuģi, precīzi šķērsojot un krustojot cits cita ceļu, un, vairoties no gaisa virpuļiem atmosfēras zemākajos slāņos vai arī šķērsojot Pasaules Jumtu, vienaldzīgi pacēlās augstāk.
— Pateicoties Mašīnai, mēs patiešām esam progresējuši! — atkārtoja stujarte un paslēpa Himalajus aiz metāla aizkariem.
Diena gurdi vilkās uz priekšu. Pasažieri sēdēja katrs savā kabīnē, gandrīz vai ar fizisku pretīgumu vairīdamies cits no cita un ilgodamies atkal atrasties pazemē. Ceļotāji pavisam bija kādi astoņi vai desmit, lielākoties jauni vīrieši, kurus no sabiedriskajiem bērnu namiem sūtīja uz viņiem ierādītajām istabām dažādās pasaules malās. Tās bija istabas, kuru iepriekšējie iemītnieki bija miruši. Tikai māte ceļoja pēc pašas brīvas gribas. Pusdienas laikā viņa otrreiz paskatījās uz zemi. Gaisa kuģis atkal lidoja pāri kādai kalnu grēdai, taču viņa neko daudz neredzēja, jo bija apmācies. Zem viņas līgojās un neskaidri pelēkā masā saplūda klintis. Klinšu apveidi bija fantastiski, un kāds no tiem izskatījās pēc guloša cilvēka.
— Šeit man nerodas galīgi nekādas domas, — māte nomurmināja un paslēpa Kaukāza kalnus aiz metāla aizkara.
Vakarā viņa atkal palūkojās laukā. Tagad viņi lidoja pāri ar daudzām sīkām saliņām piekaisītai zeltainai jūrai, kurā iesniedzās arī viena pussala.
— Nav nekādu domu šeit, — viņa atkārtoja un paslēpa Grieķiju aiz metāla aizkara.
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
““You must remember that, before the dawn of civilization, they seemed to be an impenetrable wall that touched the stars. It was supposed that no one but the gods could exist above their summits. How we have advanced, thanks to the Machine!” “How we have advanced, thanks to the Machine!” said Vashti. “How we have advanced, thanks to the Machine!” echoed the passenger who had dropped his Book the night before, and who was standing in the passage. “And that white stuff in the cracks? — what is it?” “I have forgotten its name.” “Cover the window, please. These mountains give me no ideas.”
The northern aspect of the Himalayas was in deep shadow: on the Indian slope the sun had just prevailed. The forests had been destroyed during the literature epoch for the purpose of making newspaper-pulp, but the snows were awakening to their morning glory, and clouds still hung on the breasts of Kinchinjunga. In the plain were seen the ruins of cities, with diminished rivers creeping by their walls, and by the sides of these were sometimes the signs of vomitories, marking the cities of to-day. Over the whole prospect air-ships rushed, crossing the inter-crossing with incredible aplomb, and rising nonchalantly when they desired to escape the perturbations of the lower atmosphere and to traverse the Roof of the World.
“We have indeed advanced, thanks to the Machine,” repeated the attendant, and hid the Himalayas behind a metal blind.
The day dragged wearily forward. The passengers sat each in his cabin, avoiding one another with an almost physical repulsion and longing to be once more under the surface of the earth. There were eight or ten of them, mostly young males, sent out from the public nurseries to inhabit the rooms of those who had died in various parts of the earth. The man who had dropped his Book was on the homeward journey. He had been sent to Sumatra for the purpose of propagating the race. Vashti alone was travelling by her private will. At midday she took a second glance at the earth. The air-ship was crossing another range of mountains, but she could see little, owing to clouds. Masses of black rock hovered below her, and merged indistinctly into grey. Their shapes were fantastic; one of them resembled a prostrate man.
“No ideas here,” murmured Vashti, and hid the Caucasus behind a metal blind.
In the evening she looked again. They were crossing a golden sea, in which lay many small islands and one peninsula.
She repeated, “No ideas here,” and hid Greece behind a metal blind.”
Edward Morgan Forster