Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “MIRDZAS ĶEMPES IELA”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Apgrūtinošais paradums cilvēkiem sapulcēties vienkopus jau sen bija atmests. Cilvēki neatstāja savas istabas. Lektori runāja, sēdēdami savos atpūtas krēslos, un klausītāji, kas tāpat sēdēja savos atpūtas krēslos, varēja gluži labi gan klausīties, gan arī redzēt viens otru.
Visus vienoja mašīna. Zem jūrām, zem kalnu saknēm vijās vadi, caur kuriem cilvēki redzēja un dzirdēja. Viņiem bija milzīgās acis un ausis, ko viņi bija mantojuši no saviem priekštečiem, un šo vadu sanoņa, ietērpa visas domas, iztapīgā un glaimīgā audumā Mašīna nepārraidīja sejas izteiksmes nianses. Mašīna deva tikai vispārīgu priekšstatu par cilvēkiem, priekšstatu, kas ir pilnīgi pietiekams visiem praktiskiem nolūkiem. Mašīna rīkojas pilnīgi pareizi, ignorēdama vārdos neizsakāmo cilvēku savstarpējo attiecību burvīgumu, ko kāda diskreditēta filozofija bija deklarējusi par cilvēku attiecību īsto būtību. Tāpat arī mākslīgo vīnogu ražotāji darīja pareizi, ignorēdami vārdos neizsakāmo dabīgo augļu aromātu. Cilvēku cilts jau sen bija samierinājusies ar kaut kādu «pietiekami (gana) labs».
— Bet tā nu ir, — dēls turpināja, — ka es atkal vēlos redzēt šīs zvaigznes. Tās ir dīvainas zvaigznes. Es vēlos skatīties uz tām nevis no gaisa kuģa, bet gan no zemes, tā, kā uz tām skatījās mūsu senči pirms gadu tūkstošiem. Gribu apmeklēt virszemi.
Dēla vārdi atkal satrieca Māti. — Māt, tev jāatbrauc kaut vai tikai tāpēc, lai paskaidrotu man, kas tur ļauns, ja apmeklē virszemi. — Nekā ļauna jau nav, — viņa savaldījusies atbildēja, — bet nav arī nekā laba. Virszemē ir tikai putekļi un dubļi, nav vairs nekā dzīva, un tev būs jālieto respirators, citādi ārējā gaisa aukstums tevi nogalinās.
— To visu es zinu un, protams, būšu ļoti piesardzīgs. Mašīna bija iznīdējusi visas kādreizējās bailes un māņticību. Tie, kas vēl aizvien gribēja uzzināt kaut ko par virszemi, taču varēja klausīties ierakstus gramofonos vai arī noskatīties kādā attēlu iekārtā.
Progresīvi domājoši cilvēki vienmēr bija uzskatījuši ekskursijas uz virszemi par muļķīgām. Varbūt gaisa kuģi bija nepieciešami, bet kāda gan jēga doties uz virszemi tīras ziņkārības dēļ? Šis paradums bija vulgārs, varbūt pat mazliet nepieklājīgs, tam nebija nekā kopīga ar citiem patiesi nozīmīgiem ieradumiem. Šādi izbraukumi neveicināja arī jaunu domu rašanos.
Un pat lektori samierinājās ar notikušo, kad konstatēja, ka lekcijas par jūru ir ne mazāk interesantas, ja tās kompilē ar citu lektoru agrāk nolasītajām lekcijām par to pašu tematu. «Sargieties no oriģinālām idejām!» sauca viens no visprogresīvākajiem lektoriem. «Oriģinālas idejas patiesībā nemaz nav iespējamas. Tās ir tikai mīlestības un naida radīti fiziski iespaidi. Bet vai tad uz tik primitīva pamata var dibināt kādu filozofiju? Radiet savas idejas, aizgūstot tās no citu radītajām idejām, vēl labāk — pārradiet citu pārradītās idejas, kas savukārt jau desmitiem reižu pārradītas. Tā jūs atbrīvosities no tik traucējoša elementa kā tiešā novērošana. Jūsu pēcnācēji būs vēl labākā situācijā nekā jūs, jo viņi iemācīsies to, ko jūs domājat, ka es domāju, un tādejādi, šajā ķēdē tiks pievienots vēl viens starpposms.
Pienāks laiks, — lektora balss kļuva spēcīgāka, — kad cilvēki spēs pacelties pāri faktiem, pāri iespaidiem, tā būs paaudze, kurai nebūs pašai savas sejas, paaudze, kas «būs eņģeliski brīva no individualitātes kauna».
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“The clumsy system of public gatherings had been long since abandoned; neither Vashti nor her audience stirred from their rooms. Seated in her armchair she spoke, while they in their armchairs heard her, fairly well, and saw her, fairly well.
The Machine still linked them. Under the seas, beneath the roots of the mountains, ran the wires through which they saw and heard, the enormous eyes and ears that were their heritage, and the hum of many workings clothed their thoughts in one garment of subserviency.
the Machine did not transmit nuances of expression. It only gave a general idea of people — an idea that was good enough for all practical purposes.
The imponderable bloom, declared by a discredited philosophy to be the actual essence of intercourse, was rightly ignored by the Machine, just as the imponderable bloom of the grape was ignored by the manufacturers of artificial fruit. Something “good enough” had long since been accepted by our race.
“The truth is,” he continued, “that I want to see these stars again. They are curious stars. I want to see them not from the air-ship, but from the surface of the earth, as our ancestors did, thousands of years ago. I want to visit the surface of the earth.”
She was shocked again.
“Mother, you must come, if only to explain to me what is the harm of visiting the surface of the earth.”
“No harm,” she replied, controlling herself. “But no advantage. The surface of the earth is only dust and mud, no advantage. The surface of the earth is only dust and mud, no life remains on it, and you would need a respirator, or the cold of the outer air would kill you. One dies immediately in the outer air.”
“I know; of course I shall take all precautions.”
All the fear and the superstition that existed once have been destroyed by the Machine. Those who still wanted to know what the earth was like had after all only to listen to some gramophone, or to look into some cinematophote.
Advanced thinkers, like Vashti, had always held it foolish to visit the surface of the earth. Air-ships might be necessary, but what was the good of going out for mere curiosity and crawling along for a mile or two in a terrestrial motor? The habit was vulgar and perhaps faintly improper: it was unproductive of ideas, and had no connection with the habits that really mattered. So respirators were abolished, and with them, of course, the terrestrial motors, and except for a few lecturers, who complained that they were debarred access to their subject-matter, the development was accepted quietly. Those who still wanted to know what the earth was like had after all only to listen to some gramophone, or to look into some cinematophote. And even the lecturers acquiesced when they found that a lecture on the sea was none the less stimulating when compiled out of other lectures that had already been delivered on the same subject. “Beware of first-hand ideas!” exclaimed one of the most advanced of them. “First-hand ideas do not really exist. They are but the physical impressions produced by love and fear, and on this gross foundation who could erect a philosophy? Let your ideas be second-hand, and if possible tenth-hand, for then they will be far removed from that disturbing element — direct observation.
Your descendants will be even in a better position than you, for they will learn what you think I think, and yet another intermediate will be added to the chain.
And in time” — his voice rose — “there will come a generation that had got beyond facts, beyond impressions, a generation absolutely colourless, a generation ‘seraphically free From taint of personality.’”
Edward Morgan Forster