Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKAMĀ PIETURA “VIESTURA PROSPEKTS”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Šajā laikā attīstītus muskuļus uzskatīja par kroplību. Tūlīt pēc piedzimšanas visus bērnus pārbaudīja, un tos, kuri varētu izaugt nepiedienīgi spēcīgi, tūlīt iznīcināja. Humānisti var prostestēt, tomēr nebūtu cilvēcīgi ļaut dzīvot stipriniekam. Tāds cilvēks nekad nespētu būt laimīgs apstākļos, kurus piedāvāja Mašīna.
Stiprais nonīktu ilgās pēc kokiem, kuros rāpties, pēc upēm, kurās peldēties, pēc pļavām un pakalniem, kuros pārbaudīt sava ķermeņa spēkus. Cilvēkam taču jāpielāgojas apkārtējai videi, vai gan ne tā? Cilvēces rītausmā vārgos bērnus atstāja bojāejai kalnu grēdu pakājē, bet tagad, cilvēces nokrēslī, spēcīgos mazuļus pakļauj eitanāzijai, lai Mašīna spētu virzīties uz priekšu – lai mūžīgs progress Mašīnai!
Mēs esam zaudējuši telpas izjūtu. Mēs gan sakām «telpa ir iznīcināta», tomēr īstenībā mēs esam iznīcinājuši nevis telpu, bet gan tikai savu izjūtu par telpu. Mēs esam zaudējuši daļu no sevis.
Cilvēka kājas ir attāluma mērs, viņa rokas ir mērs tam, ko viņš var iegūt, taču viņa ķermenis ir mērs visam mīlamajam, iekārojamam un stiprajam.
Vai tad tu nesaproti, ka tie esam mēs, kas mirstam, ka tikai Mašīna ir vienīgā patiesi dzīvā?
Mēs radījām Mašīnu, lai tā kalpotu mums, tomēr tagad vairs nespējam to pakļaut savai gribai. Tā nolaupījusi mums telpas izjūtu un taustes sajūtu, tā aptraipījusi visas cilvēku attiecības un pazemojusi mīlestību līdz tā kļuvusi par kailu fizisku aktu. Mašīna ir paralizējusi mūsu ķermeņus un mūsu gribu, un tagad spiež mūs to dievināt. Mašīna attīstās, tikai ne tajā virzienā, kas nāktu mums par labu. Mašīna progresē, taču neved tuvāk mūsu mērķim. Mēs eksistējam tikai kā asinsķermenīši, kas riņķo tās artērijās, un, ja Mašīna spētu darboties bez mums, tā ļautu mums iznīkt.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“By these days it was a demerit to be muscular. Each infant was examined at birth, and all who promised undue strength were destroyed. Humanitarians may protest, but it would have been no true kindness to let an athlete live; he would never have been happy in that state of life to which the Machine had called him; he would have yearned for trees to climb, rivers to bathe in, meadows and hills against which he might measure his body. Man must be adapted to his surroundings, must he not? In the dawn of the world our weakly must be exposed on Mount Taygetus, in its twilight our strong will suffer euthanasia, that the Machine may progress, that the Machine may progress, that the Machine may progress eternally.
“You know that we have lost the sense of space. We say ‘space is annihilated,’ but we have annihilated not space, but the sense thereof. We have lost a part of ourselves.
Man’s feet are the measure for distance, his hands are the measure for ownership, his body is the measure for all that is lovable and desirable and strong.
Cannot you see, cannot all you lecturers see, that it is we that are dying, and that down here the only thing that really lives is the Machine? We created the Machine, to do our will, but we cannot make it do our will now. It has robbed us of the sense of space and of the sense of touch, it has blurred every human relation and narrowed down love to a carnal act, it has paralysed our bodies and our wills, and now it compels us to worship it. The Machine develops — but not on our lines. The Machine proceeds — but not to our goal. We only exist as the blood corpuscles that course through its arteries, and if it could work without us, it would let us die.”
Edward Morgan Forster