Maksliniece - Kristine Krauze-slucka, kuratore - Anete Skuja.
Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.
NĀKĀMĀ PIETURA “MIERA IELA”
For English look below.
Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.
Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…
(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))
“Viņi abi neraudāja par sevi, bet gan par cilvēci. Viņi nespēja samierināties, ka tās ir beigas. Pirms iestājās mūžīgais klusums, viņu sirdis atvērās. Tagad viņi saprata, kas ir bijis visnozīmīgākais uz zemes. Cilvēks, visas radības zieds, cēlākais no visām būtnēm, kas pēc savas līdzības reiz bija radījis dievu, cilvēks, kas spoguļoja savu spēku zvaigznājos - skaistais, kailais cilvēks mira, nožņaugts drānās, kuras pats sev bija noaudis. Cilvēks bija strādājis vaiga sviedros gadsimtiem ilgi, un tāda nu bija viņa alga. Tiesa, sākumā šīs drānas šķita dievišķīgas, jo bija austas no pašaizliedzības un izrotātas ar kultūras ziediem. Tomēr dievišķīgas tās bija tikai tik ilgi, kamēr bija vienīgi drānas, ne vairāk, un kamēr cilvēks pēc savas gribas tās varēja nomest jebkurā brīdī un dzīvot, apzinoties, ka viņa īstenā būtība ir dievišķīgā dvēsele un tikpat dievišķīgais ķermenis.
Vissāpīgāk māte un dēls raudāja par grēku pret cilvēka miesu, par ļaunumu, ko gadsimtiem ilgi nodarīja cilvēka nerviem, muskuļiem un visiem pieciem maņu orgāniem. Un šo noziegumu liekuļi visu laiku bija maskējuši ar skaļām runām par evolūciju, līdz cilvēka ķermenis kļuva par bālu mīkstmiesi, nožēlojamu un bezkrāsainu mājokli tikpat nožēlojamām un bezkrāsainām domām, šīm kādreiz pēc zvaigznēm alkstošā gara pēdējām kuslām kustībām.
— Kur tu esi? — viņa caur asarām čukstēja.
— Esmu šeit.
— Vai ir vēl kāda cerība, dēls?
— Mums — nekādas.
Viņa rāpās pāri mirušo ķermeņiem pie sava dēla, un dēla asinis slacījās uz viņas rokām.
— Ātrāk! — dēls gārdza. — Es mirstu, bet tagad mēs beidzot tomēr varam pieskarties viens otram, varam sarunāties bez Mašīnas.
Viņš noskūpstīja māti.
— Mēs esam atguvuši paši sevi. Un esam atguvuši arī dzīvi tādu, kāda tā bija.
— Bet, dēls, vai tā ir patiesība? Vai tiešām virszemē vēl dzīvo cilvēki?
Dēls atbildēja:
— Es redzēju viņus, runāju ar viņiem, mīlēju viņus. Viņi slēpjas miglā un papardēs, gaidot mūsu civilizācijas galu. Šodien vēl viņi ir Izstumtie, taču rīt…
— Ak, gan jau rīt kāds muļķis iedarbinās Mašīnu no jauna.”
Edvards Morgans Forsters (1909)
VAIRĀK PAR PROJEKTU LASI ŠEIT
English transcript
Our future society has lost the ability to live on the surface of the earth. People are living in isolation, each in their own pods. Their physical, mental and social needs are fullfilled by the almighty "Machine". Just as ancient societies once killed their infants for being too weak, in this society the strong must be euthanized. Food, music, bed bath and even communiation…. everything that you want is at a push of a button. In this mechanized world, social distancing has replaced intimate relationships. People spend most of their lives sharing “ideas”, which takes the form of exchanging, or rather recycling, second-hand knowledge with one another. Everybody lives the same, otherwise people would not be happy.
This dystopian world that envision trust and submission to the mechanized system, was depicted in the novel "The Machine Stops" by the English writer Edward Morgan Forster. In 1909, the author hoped that the world would never get this far! But now we are living in 2020. 113 years ago Forster wrote -
(Excerpts from Edward Morgan Forster's short story "The Machine Stops" (1909))
“They wept for humanity, those two, not for themselves. They could not bear that this should be the end. Ere silence was completed their hearts were opened, and they knew what had been important on the earth. Man, the flower of all flesh, the noblest of all creatures visible, man who had once made god in his image, and had mirrored his strength 24 on the constellations, beautiful naked man was dying, strangled in the garments that he had woven. Century after century had he toiled, and here was his reward. Truly the garment had seemed heavenly at first, shot with colours of culture, sewn with the threads of selfdenial. And heavenly it had been so long as it was a garment and no more, man could shed it at will and live by the essence that is his soul, and the essence, equally divine, that is his body. The sin against the body — it was for that they wept in chief; the centuries of wrong against the muscles and the nerves, and those five portals by which we can alone apprehend — glozing it over with talk of evolution, until the body was white pap, the home of ideas as colourless, last sloshy stirrings of a spirit that had grasped the stars.
“Where are you?” she sobbed.
His voice in the darkness said, “Here.”
“Is there any hope, Kuno?”
“None for us.”
“Where are you?”
She crawled over the bodies of the dead. His blood spurted over her hands.
“Quicker,” he gasped, “I am dying — but we touch, we talk, not through the Machine.”
He kissed her.
“We have come back to our own. We die, but we have recaptured life.”
“But Kuno, is it true? Are there still men on the surface of the earth?”
He replied: “I have seen them, spoken to them, loved them. They are hiding in the mist and the ferns until our civilization stops. To-day they are the Homeless — to-morrow—”
“Oh, to-morrow — some fool will start the Machine again, to-morrow.””
Edward Morgan Forster