Starp visiem svarīgajiem jautājumiem, kas aizņem cilvēku prātus, viens ir mūžīgs – kā izdzīvot? Tas ir jautājums, kas vienā mirklī no ikdienišķi prozaiskas, racionāli atrisināmas problēmas mēdz pārvērsties globālā mīklā, uz kuru neviens nezina atbildi. Varam nodoties minējumiem par civilizāciju likteņiem vai cilvēka attiecībām ar vidi, tomēr joprojām nav skaidrs, kā līdzsvarot vēlmi kontrolēt dabas sistēmas ar ierobežotajām zināšanām par tām. Ekoloģija kā zinātnes nozare pēta organismu attiecības ar vidi, un mūsdienu pasaulē tā kļūst par vienu no centrālajiem jautājumiem cilvēces nākotnei.

Izstādē “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā” māksliniece Prijagīta Dija pievēršas fotogrāfijas kā medija iespējām atklāt neredzamo. Darbi pēta atmiņas, identitātes un uztveres attiecības, izmantojot attēlus kā instrumentu personisku un kolektīvu pieredžu analīzei. Izstāde aicina skatītāju pievērst uzmanību tam, kas bieži paliek nepamanīts – ikdienas situācijām, vizuālām detaļām un šķietami vienkāršām ainām, kurās atklājas daudzslāņaini stāsti par cilvēka klātbūtni pasaulē.

Pastāvēt vienmēr nozīmē būt līdzās citiem – cilvēkiem, sistēmām, atmiņām un klātbūtnēm, kas paliek daļēji neredzamas. Izstāde “Vārdnīca spokiem” pievēršas šai neredzamajai līdzāspastāvēšanai, kur realitāte, vēsture un kolektīvā atmiņa savijas vienotā pieredzē. Mākslinieki reflektē par klātbūtni un neklātbūtni, par to, kā pagātnes notikumi un idejas turpina ietekmēt mūsu skatījumu uz pasauli arī tad, kad to tiešās liecības šķietami ir izzudušas.

Izstāde “Mani draugi” apkopo Māras Brašmanes pirmās fotogrāfijas, kas uzņemtas laikā no 1965. līdz 1969. gadam ar fotogrāfes tēva platfilmu kameru. Attēlos iemūžināta Rīgas bohēmas un radošās vides ikdiena – draugi, sarunas, tikšanās un dzīves mirkļi, kas kļuvuši par nozīmīgu Latvijas kultūras vēstures liecību. Šie darbi atklāj personisku skatījumu uz laikmetu un ļauj ieraudzīt mākslinieku un domubiedru kopienu kā dzīvu, dinamisku vidi.

Darbu sērija balstās senā pavasara saulgriežu tradīcijā “putnu dzīšana” un “putnu saukšana”, kas bijusi raksturīga dažādos Latvijas novados. Šajā rituālā cilvēki simboliski aicināja pavasari un dzīvības atgriešanos dabā. Rūtas Kalmukas fotogrāfijās tradīcijas motīvi tiek interpretēti mūsdienīgā vizuālā valodā, apvienojot dokumentalitāti ar poētisku simbolismu. Izstāde piedāvā skatītājam reflektēt par cilvēka un dabas attiecībām, kā arī par kultūras rituālu nozīmi identitātes veidošanā.

Mums līdzās visapkārt ir krāsaina pasaule, tomēr fotogrāfijas vēsturē krāsu attēlošana ilgu laiku bija tehniski sarežģīts uzdevums. Izstāde “Krāsa kā vēstījums” pievēršas krāsu fotogrāfijas attīstībai laikā pirms digitālās ēras un mākslīgā intelekta. Tajā apskatāmi darbi, kas demonstrē dažādus tehniskos risinājumus un estētiskās pieejas, ar kurām fotogrāfi centās atainot realitāti krāsās, vienlaikus izmantojot tās kā spēcīgu vizuālās komunikācijas instrumentu.

Lekcija pievēršas jautājumam par to, kā mūsdienu fotogrāfija reflektē par robežu starp dabisko un mākslīgo pasauli. Polijas kurators un pētnieks Adams Mazurs analizē vizuālās kultūras attīstību laikmetā, kad tehnoloģijas, digitālā attēlu apstrāde un mākslīgais intelekts būtiski ietekmē attēla uztveri. Lekcija piedāvā plašāku skatījumu uz fotogrāfijas vietu šodienas kultūrā un uzdod jautājumu – kā mēs varam līdzāspastāvēt pasaulē, kur realitāte arvien biežāk tiek konstruēta tehnoloģiski.

21. gadsimta realitāte izaicina – karš, globalizācija, ekoloģiskā krīze un tehnoloģiskās pārmaiņas liek no jauna definēt identitāti un attiecības ar apkārtējo vidi. Izstāde “Līdzās. Trīs skatījumi uz vienu vietu” piedāvā dažādu autoru interpretācijas par vienu konkrētu vietu un tās nozīmi. Fotogrāfijas un vizuālie stāsti ļauj ieraudzīt, cik atšķirīgi iespējams uztvert vienu un to pašu telpu, un kā personiskā pieredze ietekmē mūsu skatījumu uz realitāti.

Pilsētas vide būtiski atšķiras no dabiskajām ekosistēmām. Tai ir savs sarežģīts mikroklimats, kas ietekmē cilvēku ikdienas pieredzi un dzīves ritmu. Projekts “Iekštelpa–ārtelpa” pievēršas pilsētas telpai kā sociālai un vizuālai videi, izmantojot vēsturiskās fotogrāfijas no Irēnas Bužinskas kolekcijas. Darbi atklāj Rīgas iedzīvotāju dzīvi un reprezentāciju salonfotogrāfijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē.

Līdzāspastāvēšana mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien sarežģītāka – dezinformācija, sabiedrības polarizācija un konspirāciju teorijas bieži ietekmē publisko diskusiju. Simpozijs “Kopābūšana” pulcē māksliniekus, pētniekus un kultūras profesionāļus, lai diskutētu par sabiedrības spēju sadarboties un veidot kopīgu izpratni par realitāti. Pasākuma laikā tiks analizēta mākslas un kultūras nozīme dialoga veidošanā un dažādu skatpunktu līdzāspastāvēšanā.

Radošā darbnīca kopā ar mākslinieci Līgu Spundi ir paredzēta bērniem un jauniešiem, kuri vēlas iepazīt laikmetīgās mākslas procesus praktiskā veidā. Darbnīcas laikā dalībnieki eksperimentēs ar dažādiem vizuālās izteiksmes līdzekļiem un attīstīs savu radošo domāšanu. Pasākums veidots kā interaktīva pieredze, kurā mākslas radīšana kļūst par dialogu starp ideju, materiālu un individuālo skatījumu uz apkārtējo pasauli.

Izstādē “Otrdiena” māksliniece Ieva Epnere pievēršas personiskam stāstam par laiku, kustību un ikdienas rituāliem. Fotogrāfiju sērijas impulss ir autores regulāri mērotais ceļš maršrutā starp dažādām dzīves un darba vietām, kas kļūst par pamatu refleksijai par dzīves cikliskumu. Attēli atklāj ikdienas pieredzes poētiku un ļauj skatītājam ieraudzīt pazīstamās situācijās jaunas nozīmes, kas rodas, vērojot tās atkārtoti.