Utopijas ideja un tās variācijas ir mākslā un kultūrā bieži apspriests un atveidots temats, kā arī platforma, kas izmantota jaunu potenciālu pasaules struktūru veidošanai. Vieta, kas neeksistē, labklājības vieta, tiekšanās uz labāku nākotni, vieta, kurā pastāv ideāls sabiedrības un sadzīves modelis. Utopijas konceptu var aplūkot no neierobežoti daudziem skatpunktiem, un tie var būt gan atzinīgi, gan analītiski vērtējoši, gan kritiski. Utopija tādējādi ir subjektīva pasaules uztvere, kas eksistē ārpus ierastās laika un telpas dimensijas – tā var vienlaikus būt absolūti reāla, sociālo un politisko ietekmes sfēru skarta, indivīda iztēlota un pārejoša fantāzija. Arī teorijā un praksē šī ir bieži aplūkota ideja, kas nereti kontekstualizē potenciālos sabiedrības modeļus – piemēru, kuros utopija kļuvusi par cēloni vai virstēmu kultūras pētījumiem un vizuālās mākslas izstādēm, ir nebeidzami daudz. Tomēr tēma aizvien ir neizsmelta un pateicīga dažādiem kontekstiem, iespējams, tāpēc, ka utopiju pēc būtības ir neiespējami konkretizēt vai pakļaut ilgtermiņa plānojumam.

Lai cik atšķirīgi arī būtu viedokļi par utopijas jēgu un pat tās faktisko atrašanās vietu (laikā un telpā) vai vizuālo atspoguļojumu, visbiežāk šī tēma skatīta saistībā ar nākotni un jau minēto tiekšanos pēc pilnības – jebkurā šī vārda izpratnē. Pēdējā gada laikā pieredzētās straujās izmaiņas sociālajās struktūrās, ko ietekmējusi gan lokāla un pasaules mēroga politiskā pārvalde, jauns sociālā aktīvisma vilnis un trauslā epidemioloģiskā situācija, ir likušas pārdomāt izpratni par laiku un to, kā cilvēka vēlmju (iedomu) skala atsaucas uz realitāti.



Dalībnieki: Annemarija Gulbe (LV), Hele (LV), Madara Kvēpa (LV), Zanda Puče (LV), Aksels Hāgensens (Aksel Haagensen, EE)
Kuratore: Auguste Petre (LV)
Attēls: Aksels Hāgensens "Slazdu hronikas", instalācija un digitālā druka uz papīra, 2022