Emocijas nevar nofotografēt. Pat paši vienkāršākie un ekspresīvākie mentālie stāvokļi izvairās no kameras. Mēs ieraugam fotogrāfijā grimasē saviebtu seju un nodomājam “mokas”. Jautrs smaids norāda uz “prieku”. Taču ar to ir par maz. Atsevišķi attēli tikai norāda uz atmiņām un atmiņā atsauktiem emocionālajiem stāvokļiem, tajā pašā laikā traucējot to precīzai komunicēšanai. Ieslēgti savdabīgā un ekskluzīvā esamībā, jūtu attēli nespēj veidot attiecības. Tie kaut ko reproducē, uz kaut ko netieši norāda, taču šis “kaut kas” nespēj iesniegties dziļāk par attēla virspusi. Tomēr daudzi mākslinieki ar fotogrāfiju mēģina notvert ko vairāk nekā lietas, kā tās parādās, it kā domājot, ka mūsdienu fotogrāfija spēj nonākt pie kaut kā cita: jauna, nezināma slāņa. Tas nav nekāds mistiskas aizmirstības stāvoklis. Runa drīzāk ir par izpausmi un dalīšanos savās pieredzēs, attiecībās un emocijās. Žesti un maskas, uzvedumi un performances mūsdienu fotogrāfijā jau ir kļuvušas par atsevišķu novirzienu vai, iespējams, vēl labāk – par dilemmu.

Domājot par māksliniekiem, kurus uzaicināju piedalīties šajā simpozijā, es lasīju Antoniju Kepinski. Simpozija darba nosaukums atsaucās uz vienu no fundamentālajiem konceptiem viņa grāmatā “Trauksme” – “jūtu kristalizācija”. Šis koncepts tika saistīts ar fotogrāfiju attīstīšanas procesu un emocionālo stāvokļu materializāciju. Pēcāk atradās vēl labāks anglisks termins, kuru izdomājis Kepinskis: “nepiesaistīta trauksme” (free-floating anxiety). Kad darīšana ar trauksmi, bailēm un ar tām saistītiem depresīviem stāvokļiem, laikmetīgā fotogrāfija, bez šaubām, ir uzdevuma augstumos. Taču ar to viss nebeidzas.

Konferencē piedalās daudzi jauni, taču jau sevi pierādījuši fotogrāfi no Centrāleiropas un Baltijas valstīm. 1980. gadu beigās un 1990. gados dzimušo fotogrāfu paaudzi nesatrauc cilvēces (kura ir pilnīgi saputrojusies) stāvoklis; tā izmisīgi cenšas tikt galā pati ar savu dzīvi. Un nē, runa nav par karjeru un slavu. Mileniāļu problēmas ir vairāk privātas nekā politiskas. Izdegšana, depresija, atkarības, trauksme, vainas sajūta, toksiskas attiecības un visu veidu emocionālie sabrukumi. Tā tas bija vēl pirms kovida un kara. Tagad tas ir vēl uzskatāmāk. Tas ir redzams viņu darbos, tas ir sajūtams, bet kāds tad īsti ir viņu sakāmais? Kā viņi tiek galā ar nestabilo stāvokli? Vai fotogrāfija ir terapija vai atkarība? Sekss un narkotikas lielajiem ballētājiem kādreiz sagādāja jautrību, bet nu vairs ne. Nav viegli atrodamu risinājumu, un fotogrāfija ir viena no retajām lietām, kas atlikušas. Parunāsim par to.

Programma:
11:00 – atklāšana
11:15-11:45 – Agņeška Sejuda (PL)
11:45-12:15 – Saša Kurmazs (UA)
12:15-12:45 – Inūteks Storks (DK)
12:45-13:30 – Karolina Vojtasa (PL)
13:30-15:00 – pusdienu pārtraukums
15:00-15:30 – Visvalds Morkevičs (LT)
15:30-16:00 – Zuzana Pustajova (SK)
16:00-16:30 – Diāna Tamane (LV)
16:30-17:00 – Serhejs Meļņičenko (UA)
17:00-17:30 – jautājumi un atbildes
17:30-18:00 – noslēgums

Pasākums notiek angļu valodā.



Dalībnieki: Serhejs Meļņičenko (Sergey Melnitchenko, UA), Saša Kurmazs (Sasha Kurmaz, UA), Visvalds Morkevičs (Visvaldas Morkevicius, LT), Zuzana Pustajova (Zuzana Pustaiova, SK), Agņeška Sejuda (Agnieszka Sejud, PL), Inūteks Storks (Inuuteq Storch, DK), Karolina Vojtasa (Karolina Wojtas, PL), Diana Tamane (LV)
Kuratori: Adams Mazurs (Adam, Mazur, PL)
Attēls: Visvalds Morkevičs, “Publiskie noslēpumi”, #31, 2014